Vai publiskotās “oligarhu sarunas” kļūs par Latvijas Votergeitu?

latvija
Foto: lv100.lv

Jūnija vidū Latvijā žurnāls “Ir”sāka publiskot t.s. oligarhu sarunas, ne tikai publicējot žurnālā sarunu pārstāstu un to fragmentus,  bet arī to audio ierakstus savā mājas lapā www.irir.lv. Kā zināms, Latvijā par “oligarhu sarunām” sauc vairāku amatpersonu un politiķu sarunu ierakstus, ko tiesībsargājošas iestādes veikušas viesnīcā “Rīdzene” laikā no 2009. līdz 2011. gadam un kuru laikā tika runāts par to, kā valsti izmantot savām personīgajām vajadzībām – citiem vārdiem sakot, kā nozagt valsti – un kuras apliecināja, ka valsts ir tikai šo politiķu un biznesa cilvēku biznesa veids. Kaut kas no un par šīm sarunām ticis publicēts arī agrāk. Turklāt 10. Seima tika atlaista ar tautas balsojumu referendumā 2011. gada 23. jūlijā, jo Valsts prezidenta Valda Zatlera lēmums par Saeimas atlaišanu tapa pēc tam, kad saistībā ar minēto “oligarhu lietu” Saeima atteicās atļaut KNAB veikt kratīšanu pie deputāta Aināra Šlesera.

Tagad viļņošanās sabiedrībā sākās pamazām – gadu gaitā “oligarhu lieta” bija kļuvusi par tādu kā apnicīgu tēmu, kura sešu gadu garumā ik pa laikam tika apspriesta sabiedrībā saistībā ar ierosināto krimināllprocesu un kurš pagājušā gada decembrī tika izbeigts pierādījumu trūkuma dēļ. Nevarētu teikt, ka lietas izbeigšana Latvijā tobrīd būtu radījusi īpašu satraukumu, jo jau kādu laiku vairs nebija šaubu, ka nekas nenotiks un tiesāts neviens netiks. Tagad sabiedrības neapmierinātība un sašutums  aug ar katru žurnāla numuru un tiek uzdoti jautājumi gan ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmmeieram, gan jaunajam Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājam Jēkabam Straumem, kuru Saeima amatā apstiprināja 15. jūnijā – dienā, kad nāca klajā žurnāla “Ir” numurs ar pirmajām publiskotajām “oligarhu sarunām”. Politiķi vai nu klusē vai apgalvo, ka nekā nezina, sarunas esot safababricētas, jo galu galā KNAB un Ģenerālprokuratūra taču lietu nolēmušas izbeigt, tātad nekāda nozieguma nav bijis. Ģenerālprokurors un jaunais KNAB vadītājs apgalvo noteikti un dzelžaini – lietā tikušas izmeklētas 4 epizodes (jo par citām epizodēm vispār nav bijis nekāda pamata sākt kriminālprocesu) un šajās epizodēs nav atrasti pierādījumi, lai apsūdzība varētu tikt izvirzīta. Nav pierādījumu, nav apsūdzības.

Gan no politiķu, gan no tiesībsargājošo iestāžu puses tiek apspriests arī jautājums, vai sarunu publiskošana, ja tās tiešām ir autentiskas un nav viltotas, nav valsts noslēpuma pārkāpums. Ar vārdu sakot, vispirms tikšot noskaidrots, vai sarunas nav safabricētas, jo prokuratūrai un izmeklētājiem neesot bijuši pieejami tā paša apjoma un tādi sarunu  ieraksti, kādi acīmredzot ir žurnāla rīcībā, pēc tam tikšot skatīti divi jautājumi – vai ir pamats atsākt izmeklēšanu un vai ierakstu publiskošana ir vai nav noziegums, pārkāpjot likumu par valsts noslēpumu.

Par ko runāja oligarhi un pārējie?

Žurnālā ir pārstāstītas un publiskotas tagad jau bijušā politiķa Aināra Šlesera un joprojām politikā esošo Aivara Lemberga (ZZS, Ventspils mērs), Jāņa Urbanoviča (“Saskaņa”, Saeimas deputāts)) , Andra Amerika (“Gods kalpot Rīgai”, Rīgas vicemērs) un Jāņa Dūklava (ZZS, zemkopības ministrs) sarunas, kā arī ar viņiem saistīto biznesa un darījumu cilvēku Viestura Koziola, Ralfa Kļaviņa, Laura Dripes Valērija Kargina (viens no bijušajiem bankas “Parex” īpašniekiem) sarunas.

Tās ir gan par Rīgas Tirdzniecības ostu, gan par “airBaltic”, par uzturēšanās atļaujām un to tirgošanu, par Rīgas domi, valdību un prezidentu – kuru tur vajadzētu un kuru nevajadzētu, par koncernu “Diena” un par to, ka vajadzētu “sakārtot” sabiedriskos medijus – Latvijas Televīziju un Latvijas Radio. Tās ir sarunas par plāniem, kā tikt pie savām daļām uzņēmumos, kas pieder arī valstij, kā legalizēt savas īpašumtiesības, kā vajadzīgajās vietās un amatos ielikt “savējos”, kā ietekmēt tiesībsargājošās iestādes, nolikt pie vietas žurnālistus un tā tālāk un tā tālāk. Varētu teikt – diži plāni, kā iebāzt valsti savā kabatā un kā panākt, lai publiski neviens neuzdrošinātos kaut ko nopietni kritizēt.Sarunās parādās arī tas, ka Latvijas Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) jau sen labprāt uztaisītu valdību kopā ar “Saskaņu” – vismaz Lembergam tā patiktu, ja vien pietiktu balsu šādai valdībai. Vēl jāpiebilst, ka sarunu stils ir “izcili smalks”, krievu lamuvārdi tajās ir gandrīz neatņemama sastāvdaļa un skumji, ka tieši tie daudzos raisījuši milzīgu sašutumu, atstājot it kā ēnā to, par ko vēsta šīs sarunas.

Neesošie pierādījumi

Nav pamata neticēt, ka minētajās četrās epizodēs tiešām nav pierādījumu, lai izvirzītu apsūdzības un lieta nonāktu tiesā. Neapšaubāmi, ka tikai sarunas vien nav pierādījums, jo jānoskaidro, vai plāni ir īstenoti. Neiedziļinoties detaļās, jāteic, ka vismaz daļa politisko plānu nav īstenojušies (vai nav īstenoti), jo rezultāts ir acīmredzams – pēc 10. Saeimas atlaišanas Šleseram vairs nav izdevies iekļūt Saeimā vai kļūt par ministru. Tāpat arī “Saskaņa”, kaut arī joprojām valda Latvijas galsvaspilsētā, nav iekļuvusi valdībā. Tiesa gan, tas ir vēlētāju balsojuma dēļ un nevis politiķu vai tiesībsargājošo iestāžu īstenotās attieksmes dēļ. Tāpat arī nav izdevies “sakārtot” sabiedriskos medijus, kaut arī mēģinājumi, izmantojot likumdošanas pilnvaras, ir notikuši un notiek visu laiku, un Šlesers kādā sarunā paziņo, ka Latvijas Televīzijā esot cilvēki, kas gatavi izpildīt viņa uzdevumus. Tāpat arī grūti pateikt, vai iepriekšējais Valsts prezidents Andris Bērziņš (ZZS) nonāca savā amatā, pateicoties Šlesera un Lemberga pūlēm, vai arī tā notika, pateicoties vēl daudziem citiem apstākļiem, kuri ietekmēja Saeimas deputātu balsojumu. Nevar arī spriest, vai tas tiešām bija tikai Lemberga shēmu rezultāts, ka Maizīti Saeima vēlreiz neapstiprināja ģenerālprokurora amatā, lai gan atbalstu valdošā koalīcija bija apsolījusi. Šlesers, pusdienojot kopā ar ZZS zemkopības ministru Jāni Dūklavu, saka: “Aivars nodemonstrēja spēku un iedeva pa rīkli ģenerālprokuroram”.  Politiskajās norisēs bieži vien rezultātu var panākt arī citos, ne plānotajos veidos un pavisam citi cilvēki. Tādēļ ir vajadzīgi liecinieki, tāpat kā tie ir vajadzīgi dažādos saimnieciskajos darījumos. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, izmeklētājiem jābūt augstas klases profesionāļiem. Otrkārt, ir jāatrod cilvēki, kuri būtu ar mieru liecināt. Par profesionālismu jāteic, ka pēdējos gados KNAB ir rūpīgi nīdēts jeb, kā nesen ar krietnu ironijas devu par sevi sarunu festivālā “Lampa” Cēsīs no skatuves sacīja bijusī KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe: “Visu KNAB vadītāju galvenais uzdevums bija atlaist Jutu Strīķi. Tagad nezinu, ko darīs jaunais KNAB vadītājs, ar ko gan viņš nodarbosies, jo Strīķe ir prom”.

Savukārt par lieciniekiem jāteic, ka tādus nudien atrast laikam var būt pat neiespējami, jo, saprotot, kāda nauda un ietekme iesaistīta, var saprast, ka cilvēki negrib kļūt par pašnāvniekiem.

Un ne jau tas vien. Izrādās, ka jau 2009. gadā, drīz pēc operatīvo pasākumu sākšanas daži KNAB darbinieki un arī tā laika augsta līmeņa politiķis – Saeimas Nacionālās drošības komisijas cadītājs Dzintars Jaundžeikars (no Šlesera partijas un “Latvijas ceļa”  apvienības), nopludināja informāciju par noklausīošanos. Jaundžeikars par to bija informējis Šleseru. Kaut arī par to Jaundžekars saņēma sodu – 14 tūkstošus latu un liegumu divarpus gadu ieņemt amatus valsts pārvaldē, ļaunums jau bija nodarīts. Turklāt kaut kas no ierakstītajām sarunām tika jau toreiz nopludināts. Punktu acīmredzot pielika Saeimas atteikums noņemt Šleseram deputāta imunitāti.

Vai sarunu publiskošana mainīs Latvijas politiku?

Uz šo jautājumu var atbildēt – jā un nē.

Savā ziņā Latvijas sabiedrība neko vairāk par šašutuma paušanu šobrīd izdarīt nevar. Ir sāktas dienesta pārbaudes, lai noskaidrotu, vai tiešām daļa sarunu ierakstu nav nonākusi līdz izmeklētājiem un prokuratūrai. Ja izrādīsies, ka tā ir, tad materiālus vajadzēs pārskatīt, lai lemtu par to, vai ir pamats lietu atjaunot. Taču arī tad nav cerību, ka pēkšņi atradīsies cilvēki, kuri būs ar mieru liecināt. Varbūt vienīgi var cerēt, ka izdosies atrast pierādījumus saistībā ar zemkopības ministru Dūklavu, kurš it kā lūdzis palīdzēt nokārtot jautājumu saistībā ar sev pastarpināti piederošu zemes gabalu ostā. Dūklavs gan par to negrib runāt un teic, ka tās ir muļķības. Tomēr faktu par nedeklarēto īpašumu varbūt var izdoties pierādīt, ja tāds tiešām ir bijis.

Protams, sabiedrība var prasīt gan ģenerālprokurora, gan pat Valsts prezidenta atkāpšanos, bet patiesībā tās būs vien emocijas. Kā jau rakstīju – ja daļa ierakstu kaut kur “pazudusi”, vēl jāpierāda kurš tos “pazaudējis” un kurā iestādē tas noticis. Kamēr notiek iekšējās pārbaudes, vainīgo nav. Var arī prasīt, lai Valsts prezidents sasauc Nacionālās Drošības padomes sēdi, bet – lai tiktu pieņemts kāds lēmums, tas jāpieņem vienbalsīgi, turklāt Padomei ir padomdevēja, ne likuma tiesības. Un ko gan Padome varētu ieteikt? Veikt iekšējo izmeklēšanu, bet tā jau notiek.

Domāju, ka juridiski tam, ka sarunas kļuvušas zināmas visai sabiedrībai, lielas nozīmes nav. Bet sabiedrības izpratni par to, kas ir kas  politikā, gan tas varētu vairot. Jo, lai nu kā tur ir ar sarunu autentiskumu, tās spoži ataino daļas politiķu domāšanas veidu – valsts ir tikai viņu biznesa instruments un patiesībā absolūti vienīgais, kas viņus interesē, ir sava kabata un vara. Un varbūt arī tuvinieki, ja tiem ir “pareizā domāšana”. Runas par tautu, demokrātiju un tiesībām viņuprāt ir tikai tāds “dūmu aizegs”, kuru taču nevar ņemt nopietni. Starp citu, gluži tāpat domā Krievijas mūsdienu cars Putins. Tādēļ arī acīmredzot, zaļie zemnieki ar Aivaru Lembergu priekšgalā tik labi saprotas ar Putina partijas sadarbības līguma partneriem – “Saskaņu”.

Ar vārdu sakot, publiskotās sarunas varētu atvērt acis tiem, kuri līdz šim uzskatījuši, ka, piemēram, Lembergs ir tautas glābējs un Tēvs un ka viņam vajadzētu būt premjeram vai prezidentam. Publiskotās sarunas liecina, ka Lembergs neuzskata sevi par tādu muļķi, lai kļūtu par premjeru vai prezidentu, jo viņam tas nav izdevīgi, tādēļ viņš arī nekad nav grasījies reāli to darīt.

Tātad savu labumu  publikācijas ir nesušas, tās ir aptiprinājušas to, par ko daudzi nojauta, un pat tad, ja izrādītos, ka kādās ļoti “viltīgās vietās” tās ir piepušķotas klāt, tas tomēr skaidri parādītu minēto (un ne tikai) politiķu domāšanas veidu. Negribētos, lai vienīgais “sausais atlikums” žurnāla veikumam paliktu jau minētajā sarunu festivālā “Lampa”, kuru apmeklēja tūkstošiem cilvēku, no skatuves paustais, ovācijas izraisījušais joks: “Latvijā ir divi ievērojami sarunu festivāli – festivāls “Lampa” un sarunu festivāls “Rīdzene”.”

 

 

Apskati arī citus rakstus par sekojošajām tēmām: