Trīs mēneši Gērnsijā pārvēršas piecos gados

andris
Foto: no personīgā arhīva

 Šī saruna ir ar Agri Duļbinski (28). Viņš ir dzimis un audzis Tukuma rajona Jaunpils pagastā. Agris Informāciju sistēmu menedžmenta augstskolā mācījies uzņēmējdarbību un kultūras menedžmentu, iegūdams bakalaura grādu. Pēc augstskolas beigšanas, nevarēdams atrast darbu, Agris sakrāmēja koferi un aizbrauca strādāt uz Gērnsijas salu.

Kurā gadā un kāpēc tev radās doma braukt uz Gērnsiju?

Jau studiju gados es piestrādāju dažādos uzņēmumos, kā, piemēram, reklāmas aģentūrās, pasākumu organizēšanā, rakstīju telefonu apskatus žurnālam “Next”, reklāmas materiālu ražošanā, strādāju sporta bārā. Tam visam pa vidu gadījās dažādi gabaldarbi. Beidzot studijas, bija pienācis laiks meklēt kārtīgu pamatdarbu. Sūtīju savu CV, jautāju draugiem un paziņām, lai palīdz atrast darbu. Ja nu kas gadījās un tiku uzaicināts uz interviju, tad atalgojums bija bēdīgi mazs, robežās ap 300 – 400 latu. Tas man nebija pieņemams. Pagāja seši mēneši, un mans pacietības mērs bija beidzies.

Visu šo laiku man bija draugs, kurš jau dzīvoja Gērnsijā un ik pa laikam piedāvāja braukt šurp. Man bija uzskats, ka es nekādā gadījumā nebūšu tas, kurš kādreiz varētu braukt prom no Latvijas. Bet tad kādā brīdī es sapratu, ka īsti man nav, ko zaudēt. 2012.gadā es aizbraucu.

Kurā vietā un kāds bija tavs pirmais darbs Gērnsijā? Kādas bija pirmās sajūtas?

 Pirmās sajūtas bija pozitīvas. Braucot uz šejieni, es biju pilnīgi atvērts un gatavs pieņemt to, ko dzīve man sniegs. Es necentos uzvesties noraidoši vai nepieņemt apkārtējo vidi. Tā šeit ir ļoti atšķirīga no Latvijas; šeit ir savādāki cilvēki, bet tā tak tam ir jābūt. Kā liels pluss bija apkārt esošie latvieši, ar kuriem ātri sapazinos un ieguvu jaunus draugus.

Mans pirmais darbs bija strādāt golfa laukumā, kas pieder St Pierre Park viesnīcai. Dzīves apstākļi man bija ļoti labi, jo šī viesnīca nodrošināja dzīvesvietu īpašā darbinieku viesnīcā. Tajā man bija pašam sava istaba. Mūs ļoti labi baroja trīs reizes dienā. Darbs sākās astoņos no rīta un bija līdz pieciem vakarā, ar trīs pārtraukumiem. Nebija tā, ka es biju nostrādājies melnu muti. Golfa laukumā nostrādāju vienu gadu, un jau tajā laikā sapratu, ka tas ir tikai sākums.

Vai brīvajā laikā arī pats spēlēji golfu?

Jā. Sākumā man nebija nekādas pieredzes. Ar draugiem, kas strādāja St Pierre Park viesnīcā, pēc darba gājām uz golfa laukumu un maz pamazām apguvām golfa spēli. Man ļoti iepatikās. Līdz šim katru vasaru esmu spēlējis. Tas ir ārkārtīgi labs veids, kā pavadīt brīvo laiku. Vairākas stundas svaigā gaisā, vīru sarunas. Parasti mēs esam trīs, četri spēlētāji, un mūsu starpā ir neliela sacensība.

Gērnsijā pamatvaloda ir angļu. Vai tev tā “nāca” līdzi no Latvijas?

Jā, man tā bija samērā labā sarunvalodas līmenī. Angļu valodu es biju mācījies gan skolā, gan augstskolā. Viena lieta ir, ja svešvalodu esi mācījies desmit, divpadsmit gadus, bet neesi to pielietojis dabiskajā vidē. Šeit saskāros ar veidu un vārdiem, kādus Latvijā nemaz nelieto, un, protams, tikai Gērnsijai īpatnējo akcentu. Arī pašapziņa sākumā nebija pietiekoši augstā līmenī. Bija bailes izteikties nepareizi. Tā ir kļūda, kuru daudzi dara. Ir jācenšas, kaut vai nepareizi, bet runāt svešvalodā. Laikam ejot, ne tikai vārdu krājums, bet arī pareiza gramatika nāk klāt.

Tu teici, ka golfa laukumā nostrādāji vienu gadu. Kā tālāk attīstījās tavas darba gaitas?

Strādādams St Pierre Park, brīvajā laikā sestdienās un svētdienās piestrādāju vienā no lielākajām dārzniecības firmām, kur jau strādāja mans labākais draugs. Pārgāju darbā pie viņa un tur nostrādāju divus ar pusi gadus.

Sākums bija ļoti labs. Tā man bija jauna pieredze. Ieguvu jaunu skatījumu, kā lietas šeit notiek, iepazinu, kāda ir vietējo cilvēku mentalitāte un darba attieksme. Ja iepriekš es biju strādājis kopā ar ļoti daudziem latviešiem, tad šajā darba kolektīvā lielākā daļa bija gērnsijieši. Es arī labāk apguvu angļu valodu. Mums abiem ar draugu bija princips – darba laikā runāt tikai angliski. Man tas ir vienkārši nepieņemami, darba vidē runāt savā valodā. Tas ir nepieklājīgi. Domāju, ka šī mana mentalitāte man palīdzēja integrēties.

2017. gada sākumā saņēmu piedāvājumu no citas dārzniecības firmas un pārgāju strādāt tur. Man bija lielāka atbildība, lielāki darbi, labāka alga. Es biju atbildīgs par desmit privātmāju dārziem, komunicēju ar to īpašniekiem.

Nostrādājis desmit mēnešus, sajutu, ka man šajā darbā nav izaugsmes. Lai arī atalgojums bija salīdzinoši labs, es sapratu, ka darbu, ko daru šodien, darīju iepriekš, darīšu nākamgad un, ja neko nemainīšu, darīšu arī pēc diviem gadiem. Es vienkārši kļuvu nelaimīgs un no rīta gāju uz darbu ar sakostiem zobiem. Darba vietai nav ne vainas, ja ir pieņemami darīt vienu un to pašu darbu no dienas uz dienu. Un, it īpaši, ja spēj ziemā strādāt lietū, būt izmircis, netīrs un dubļains. Tādas man bija četras ziemas, un tas vairs nebija pieņemami. Vienkārši šis posms bija beidzies. Runa vairs nebija par naudu. Tā kļuva relatīva.

Tagad es strādāju lielveikalā un esmu atbildīgs par vietējo piena produktu pasūtīšanu, piegādāšanu, izlikšanu plauktos. Veikala vide man ir jauna, un katru dienu es apgūstu kaut ko jaunu. Strādājot šajā kompānijā, var daudz ko jaunu iemācīties, un es redzu lielas izaugsmes iespējas.

Tu sacīji, cik svarīgi darba vietā runāt angļu valodā. Kā un vai tev ir izdevies integrēties vietējā sabiedrībā? Kā veidojās tavs draugu loks?

Šajā gadījumā liels pluss ir bijis mans hobijs – basketbols. Jau otrajā nedēļā pēc atbraukšanas aizgāju uz pirmo treniņu. Mūsu komandā lielākā daļa spēlētāju ir vietējie. Esam tikai divi latvieši. Iepriekš bija arī viens polis. Laikam ejot, sapazinos ar komandas biedriem un citiem cilvēkiem, izejot no basketbola vides. Domāju, ka tieši mans hobijs ir ļoti, ļoti man ir palīdzējis integrēties.

Man šeit ir ļoti šaurs draugu loks, ir tuvi tikai pāris ļoti labi draugi. Mēs kopā strādājam, atpūšamies, ceļojam. Un man ar to pietiek. Man nevajag daudz.

Vai tavs hobijs “izved” tevi ārā no salas? Kādi ir bijuši tavi lielākie panākumi, spēlējot Gērnsijas basketbola komandā?

 Jā. Labākā pieredze bija trīs gadus atpakaļ, kad mēs piedalījāmies amatieru turnīrā Anglijā. Tajā bija 19 komandas, un mums tā bija pirmā šāda veida pieredze. Tikām līdz finālam, kurā, diemžēl guvām zaudējumu.

Uz salas ir vietējais basketbola turnīrs, kurā mūsu komanda ir gan uzvarējusi, gan guvusi otro vietu. Katru gadu noslēguma pasākumā esmu bijis nominēts kā viens no labākajiem spēlētājiem.

Ir arī salas komanda, kura trenējas un aizvada tradicionālu spēli pret blakus esošo Džērsijas salu. Jau piecus gadus no vietas esam vinnējuši un šajā turnīrā pēdējos divus gadus esmu atzīts par labāko spēlētāju. Man par to ir liels prieks un gandarījums.

Otrs lielākais notikums šeit ir salu spēles jeb Island Games. Tās notiek katru otro gadu un citā vietā. Tās ir tādas kā Olimpiskās spēles, tikai mazākā kontekstā. Atmosfēra un pieredze ir neaprakstāma. Tas ir kaut kas īpašs!

2015. gadā ar basketbola komandu Gērnsiju pārstāvēju Džērsijā, 2017. gadā – Gotlandē. Nākamās salu spēles notiks 2019. gadā Spānijā.

Kā sākās tava aizraušanās ar basketbola spēli?

Basketbolu spēlēju no piecu gadu vecuma. Skolā jau no pirmās klasītes treneris Ainārs Plezeris mūs visus veda uz nodarbībām. Līdz devītajai klasei spēlēju Jaunpilī, sākumā trešajā, vēlāk otrajā divīzijā. Pēc devītās klases bija piedāvājums pārcelties uz Kandavu un spēlēt komandā, kas tajā laikā bija viena no labākajām valstī. Tur es mācījos Kandavas Internātvidusskolā. Priekš manis tie ir bijuši labākie gadi basketbolā. Mēs braukājām uz dažādām valstīm, piedalījāmies dažādos turnīros.

Tev ir arī citi hobiji. Zinu, ka tu slēpo.

Par hobiju to nenosaukšu, bet man ļoti patīk. Pagājušā gada martā ar draugiem biju aizbraucis uz Šveici un Itāliju slēpot. Braucot uz turieni, saule spīd, plus divdesmit grādi. Liekas, kur tad sniegs? Izbraucām cauri tunelim, un te viņš ir! Tas bija skaisti. Man tā bija pirmā pieredze, slēpot ārpus Latvijas. Tas bija skaists piedzīvojums, un es noteikti iemīlējos kalnos. Dabas ainavas, kalni un pats slēpošanas kūrorts, Livigno – vienreizēji!

Bez basketbola otrs mans hobijs ir fotografēšana. To es aizsāku pirms septiņiem gadiem. Sākās ar to, ka draugu dzimšanas dienās un citos pasākumos uzņēmos fotogrāfa pienākumus. Laikam ejot, iekrāju naudu un iegādājos savu pirmo spoguļkameru. Dzīvodams Rīgā, izgāju fotografēšanas kursus.

Arī, dzīvodams Gērnsijā, turpinu fotografēt savā brīvajā laikā. Mani fascinē šejienes daba.

Cilvēkam, esot prom no mājām, gluži dabiski, ik pa laikam rodas nostaļģija. Cik ciešas tev ir saites ar Latviju? Cik bieži tur ciemojies?

Nostaļģija nekad nebeidzas, bet ar to jau nepietiek, lai kravātu koferus un dotos atpakaļ. Es uzturu saikni ar savu ģimeni un draugiem Latvijā. Bet laiks dara savu un ne ar visiem tik bieži sazinos. Katram ir sava dzīve, pienākumi, un saikne kļūst arvien mazāka.

Uz Latviju braucu katru gadu un pavadu tur septiņas, desmit dienas. Tas ir ārkārtīgi maz, bet iemesls tam ir pavisam vienkāršs. Kā jebkuram, arī man atvaļinājums ir četras līdz sešas nedēļas gadā, tāpēc es cenšos aizbraukt apskatīt citas valstis. Esmu bijis Francijā, Vācijā, Portugālē, Nīderlandē, Šveicē, Itālijā, Gotlandē, Kanāriju salās, vairākas reizes Anglijā un, protams, visās blakus salās. Pēc pāris nedēļām došos uz Dominikānas Republiku.

 Vai tev šķiet svarīgi saglabāt latvietību, un vai tev tas izdodas? Vai tev šeit pietrūkst latviskās kultūras?

 Sala ir salīdzinoši maza, kā mazpilsēta Latvijā, tādi palielināti lauki. Un man tas arī patīk. Es neesmu lielpilsētu fans. Piecus, sešus gadus nodzīvoju Rīgā, un man nepatika. Tā kā es pats nāku no laukiem, man patīk lauku lietas, kā, piemēram, makšķerēšana. Arī šeit var to darīt, bet ezerā ar laivu ir pavisam savādāk.
Man pietrūkst koncertu, teātra. Man ļoti patika apmeklēt Rīgas improvizācijas teātri. Te nekā līdzīga vienkārši nav.

 Kad atbraucu uz Gērnsiju, man bija divdesmit divi gadi. Tik ilgi esmu nodzīvojis Latvijā, ka ir vienkārši neiespējami to aizmirst. Mainās tikai mentalitāte, skatījums uz dzīvi.

Kā ir mainījusies tava mentalitāte, tavs skatījums uz dzīvi?

Labs jautājums. Mentalitāte noteikti ir mainījusies pozitīvā virzienā. Dzīvojot šeit, redzot, kā salas iedzīvotāji uztver dzīvi, kā domā, pats esmu mainījies. Būt mierīgam, priecīgam un laimīgam no dienas uz dienu ir viena no galvenajām lietām manā dzīvē.

Šeit cilvēki ir ļoti laipni, smaidīgi un pozitīvi. Un kā nu ne?! Dzīves līmenis ir salīdzinoši augsts, darbs ir “uz katra stūra”, ja vien neesi slinks. Noziedzības līmenis ir ļoti zems, ir pamatīga drošības sajūta. Esmu pieradis, ka par rītdienu man nebūs jāuztraucas. Zinu, ka es varēšu apmaksāt visus rēķinus un nopirkt sadzīvē nepieciešamās lietas. Tik ļoti pie tā esmu pieradis, ka nevaru iedomāties, ka varētu būt arī savādāk.

Es atbraucu ar domu, ka Gērnsijā būšu trīs mēnešus, sapelnīšu naudu un braukšu atpakaļ. Pagāja pāris nedēļas, un es nolēmu palikt te uz vismaz pusgadu. Pagāja pāris mēneši un sapratu, ka palikšu ilgāk. Sen esmu aizmirsis, ka atbraucu šurp uz kādu konkrētu posmu sapelnīt naudu. Viss, dzīve ir nokārtota, un es dodos atpakaļ uz Latviju. Tā vienkārši nav, tā nenotiek. Nav tādas summas.

Kāds ir tavs skatījums uz to, ka liela daļa jauniešu izbrauc no Latvijas?

Ja mans skatījums, pirms atbraucu, bija pilnīgi noraidošs, un man likās, ka tā ir liela kļūda, tad, būdams šeit vairākus gadus, esmu sapratis, ka nekas slikts tajā nav. Tā ir jauna pieredze, jauna valoda, jauns skatījums uz dzīvi. Ja ir iespēja, gribēšana un varēšana, tad jābrauc prom kaut vai uz pāris gadiem.

Latviešu dzejnieks Fricis Bārda ir teicis: “Dzīvība ir mūžīga plūsma, mūžīga maiņa, mūžīga jaunradīšana.” Kur tu redzi sevi pēc pieciem gadiem?

Ja sākumā man likās, ka Gērnsijā es varētu būt četrus, piecus gadus, un tagad ir pagājis tas laiks, tad man ir grūti teikt. Ir vēlme atgriezties, jo ne visu arī šī sala var piedāvāt. Man ir 28 gadi, un ir laiks domāt par ģimenes veidošanu. Esot iebraucējam, šis jautājums ir dikti sarežģīts, vienkārši sakot, ļoti dārgs “prieks” dēļ pastāvošās likumdošanas.

Ceru, ka pēc pieciem gadiem būšu atpakaļ Latvijā, Jaunpilī, kur esmu audzis. Vai tā būs? Laiks rādīs.

Šogad Latvija svinēs Simtgadi. Kāds ir tavs vēlējums dzimtenei un tautiešiem?

Lai arī cik banāli tas skanētu, es teikšu tā – esiet vairāk vienoti, izpalīdziet viens otram, esiet godīgāki un pozitīvāki. Palīdziet tam, kuram iet sliktāk. Esiet kā komanda draugu pulkā, ģimenes lokā!

Apskati arī citus rakstus par sekojošajām tēmām: