Politiskais privātbizness – Latvijas valsts

juta
Foto: Brīvā Latvija

Pirmā saruna

Juta Strīķe sabiedrībā tikusi dēvēta gan par sievieti ar krampi un dzelzs tvērienu, gan arī tikusi kritizēta par revolucionāro sirdsapziņu, kas ne vienmēr ejot roku rokā ar likumu. Neapšaubāmi, viņas vārds tiek saistīts ar cīņu pret korupciju jeb tā saukto valsts nozagšanu, un Juta Strīķe nekad nav bijusi klusa un varai ērta.

Šogad pašvaldību vēlēšanās Juta Strīķe tika ievēlēta no Jaunās konservatīvās partijas saraksta, bet viņas vārds Latvijā sabiedrībai zināms kopš 2003. gada, kad viņa kļuva par toreiz jaunizveidotā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka vietnieci. Šajā amatā J. Strīķe bija līdz 2016.gada 8.jūlijam, bet reāli nostrādāja līdz 2013.gada beigām, kad notika pirmais mēģinājums atbrīvoties no viņas –  20. decembrī KNAB priekšnieks J. Streļčenoks paziņoja par Strīķes atbrīvošanu no amata, bet 2014. gada 7. janvārī Ministru prezidents Valdis Dombrovskis šo rīkojumu atcēla. Turpmākajos gados KNAB priekšnieks vairākkārt pazemināja  J. Strīķi amatā vai mēģināja viņu atlaist, bet tiesa vienmēr viņu atjaunoja amatā. Pagājušajā gadā KNAB tika veikta reorganizācija un ar biroja tā laika priekšnieka Jaroslava Streļčenoka rīkojumu tika izveidota vērtēšanas komisija, kas konstatēja, ka vēl četru vadošo darbinieku profesionālā kvalifikācija un pieredze neatbilst nevienam no reorganizācijas rezultātā izveidotajiem amatiem izvirzītajām obligātajām profesionālās kvalifikācijas un pieredzes prasībām.  Konstatējot KNAB sagraušanu, arī J.Strīķe vairs nelūdza tiesu atjaunot viņu amatā.

Šī gada februārī Juta Strīķe kļuva par Jaunās konservatīvās partijas biedri.

Vai piekrītat “Vienotības” priekšsēdētāja Andra Piebalga nesen saistībā ar “oligarhu sarunām”  paustajam, ka valstī ir politiskā krīze, jo ir skaidri redzams, ka esošā politiskā sistēma negrib un nespēj mainīties un darīt to, kas vajadzīgs valstij un sabiedrībai?

Jā, es tam piekrītu – ļoti daudzi politiķi un amatpersonas vairāk domā par savu politisko un materiālo nākotni, par to kā viņiem palikt pie varas un par savu labklājību, nevis par to, kas notiek ar Latviju. Domāju, ka politiskā krīze ir arī tādēļ, ka pozīcija un opozīcija vairs nav skaidri saredzama, tās ir saplūdušas, balsojumus un lēmumus pieņemot ar “Saskaņas” palīdzību, pagrīdē klusiņām vienojoties. Tagad, strādājot Rīgas domē, mēs redzam, kādēļ Ušakovs ar Ameriku jūtas tik komfortabli un ir ar tādu nesodāmības apziņu. Viņi ir šīs sistēmas sastāvdaļa un skaidri apzinās, ka viņi nav nekāda opozīcija valstij, ka var vienoties, piemēram, ar Aivaru Lembergu dažādos jautājumos. Piedalījos vienā televīzijas raidījumā, kurā bija arī Nils Ušakovs un Aivars Lembergs. Redzēju, cik draudzīgi viņi čaloja savā starpā un, kad raidījuma vadītājs gribēja sarunas dalībniekiem ierādīt vietas pie galda, nosēdinot viņus atsevišķi, Lembergs sacīja, ka sēdēs blakus Ušakovam un tā arī izdarīja. Varēja labi redzēt, ka viņiem ir sirsnīgas attiecības. Opzīcijas un pozīcijas saplūšana degradē visu parlamentārās sistēmas būtību. To liecina arī oligarhu Rīdzenes sarunas – ja Zaļo un zemnieku savienībai regulārie sarunu partneri ir “Saskaņa”, tad par kādu varas opozīciju var runāt!? Tautai tiek stāstīts viens, bet patiesībā notiek kaut kas pavisam cits, notiek vienošanās kaut kur pagrīdē.

Nojausma, ka Zaļo un zemnieku savienība labi saprotas un labprāt strādātu kopā ar “Saskaņu”, patiesībā sabiedrībā bija jau sen, un Rīdzenes sarunas tikai apstiprināja, ka intereses šiem politiskajiem spēkiem ir līdzīgas – nauda un vara sev. Vai jūsuprāt ir tā, kā izskatās – viņiem ir vienalga, kādā valstī strādāt – pie Putina, Trampa vai Vējoņa, ja vien  kaut ko var dabūt sev?

Sarunas tika kontrolētas varākus gadus, un tās notika regulāri. Protams, ne visas izdevās ierakstīt, ne visas esmu dzirdējusi, bet mani jau toreiz izbrīnija, ka ne reizi netika runāts par pārstāvēto partiju nostāju kādā jautājumā. Piemēram, mēs Jaunajā konservatīvajā partijā vienmēr pārrunājam visus jautājumus gan ārpolitikā, gan iekšpolitikā, lai vienotos, kāda ir mūsu nostāja, ko partija atbalsta, ko neatbalsta. Rīdzenes sarunās ne reizi netika runāts par partiju ideoloģiju, attieksmi pret kādu notikumu vai problēmu. Manuprāt, briesmīgākais bija tas, ka, piemēram, Aināru Šleseru, kurš tolaik bija satiksmes ministrs, spriežot pēc sarunām, neinteresēja kaut  vai airBaltic nacionālā attīstība, bet tika runāts tikai par to, kā kaut ko privatizēt, no kurienes var “izcelt” peļņu, no kuriem uzņēmumiem var vairāk kaut ko piesavināties. Arī runājot par to, kādus investorus varētu piesaistīt Rīgas Brīvostai, netika runāts par nacionālo drošību un par investoru iespējamiem patiesajiem nolūkiem, bet tikai par  to, kā tikt pie vairāk miljoniem. Tās jau nav partijas! Tie nav partiju līderi, ja viņi domā tikai par savu kabatu un par valsti nav nekādas intereses!

Runājot par Rīdzenes sarunām, vismaz par to daļu, kas ir publiskota, izskan viedokļi, ka tās vajadzētu tomēr dalīt divās daļās. Ir sarunas par valsts un pašvaldību īpašumu un uzņēmumiem un ir sarunas par privātajiem uzņēmumiem. Piemēram, laikraksta “Diena” un Rīgas Tirdzniecības ostas jautājumā sarunas neapšaubāmi parāda īpašnieku un citu ieinteresēto nostāju, viņu morāles un ētikas izpratni, bet privātā uzņēmumā īpašnieki valsts likumu ietvaros var darīt, kā un ko grib.

Šos jautājumus var un vajag nošķirt, ja privātuzņēmējs pārdod privātuzņēmējam. Mans viedoklis –  šajā gadījumā privātuzņēmējs  pārdeva pie varas esošajiem, kuri savukārt var ietekmēt lēmumus valstiskā līmenī. Piemēram, zviedri savu privātuzņēmumu “Diena” var pārdot kādam privātuzņēmējam, bet Šlesers, būdams Rīgas domē, manuprāt, pieņēma savam uzņēmumam labvēlīgus pašvaldības lēmumus. Nedrīkst būt tā, ka cilvēks, kurš ir īpašnieks, atrodoties pie varas, ar valsts vai pašvaldību lēmumiem slēpti atbalsta savu uzņēmējdarbību. Es uzskatu, ka, ja nebūtu ierosināts kriminālprocess, nebūtu veiktas kratīšanas un nacionālās aviokompānijas “airBaltic”vadītājs Bertolts Fliks pēc tam nebūtu aizmucis, tad aviokompānija būtu privatizēta. Mēs skaidri redzējām, jeb precīzāk dzirdējām – tas būtu noticis, izmantojot Flika amatpersonas stāvokli. Valsts kapitāldaļas tiktu privatizētas starp trijiem vai četriem cilvēkiem, nebūtu ne izsoles, ne konkursu. Nevar runāt par veiksmīgiem privātuzņēmējiem, ja viņi bez politiskās un amatpersonas varas neko nespēj radīt vai nopelnīt. Paskatieties, kas notika ar Andra Šķēles un viņa kompanjonu koncernu “Ave lat Grupa”, kurā bija privatizētie pārtikas pārstrādes uzņēmumi. Tie netika pārdoti Latvijas, bet lielāko tiesu Krievijas uzņēmējiem, lai gan Šķēle sevi dēvēja par nacionālo uzņēmēju.

KNAB saistībā ar Rīdzenes sarunām ierosināja kriminālprocesu, tika veiktas operatīvās darbības, lietu sāka skatīt KNAB izmeklētāji. Kad pēc biroja domām, materiālu un pierādījumu bija pietiekami daudz, lieta tika nodota prokuratūrai. Kas notika tālāk? Vai arī prokuratūrā ir izmeklētāji, kuri turpina izmeklēšanu un nodod to tālāk tiesai vai kriminālprocesu izbeidz, ja nav pārliecinošu pierādījumu? Ģenerālprokurors apgalvo, ka vienīgie pierādījumi lietā bijušas sarunas, ar kurām nepietiek. Kāda tad bija KNAB un kāda – prokuratūras loma šajā lietā?

Prokuratūrai ir prokurori. Juridiski mūsu sistēma neatšķiras no Rietumu sistēmas. Ir apsūdzošā puse – izmeklēšana kopā ar prokuratūru, kas vāc pietiekamus pierādījumus tiesai, un pretī ir aizstāvība. Nozīmīgās lietās no pašas pirmās dienas prokuros ar izmeklētāju apspriežas un skatās, kā trūkst, ko vajadzētu darīt. Lieta tiek virzīta kopīgā darbā, jo sadalījums KNAB un prokuratūra ir faktiski mākslīgs, jo mērķis ir viens, metodes ir vienas un tās pašas un apsūdzošā puse ir viena. Tā bija vairākās lietās, kad Jānis Maizītis bija ģenerālprokurors. “Oligarhu sarunu” lietā ģenerālprokurors bija mainījies, jo Maizīti, par spīti partiju solījumiem, Saeima neapstiprināja. Tad prokuratūras nostāja mainījās un bija apmēram tāda – strādājiet, strādājiet, jums tāpat nekas nesanāks!

Tāda attioeksme bija jau no paša kriminālprocesa sākuma?

Jā, jau no paša sākuma. Piemēram, bija maza un ātri iztiesājama epizode par privāto izdevniecību “Mediju nams”, kas tiek saistīta ar Aivaru Lembergu,  kad valsts un pašvaldības kapitālsabiedrībai “Rīgas Brīvosta” tika prasīts noslēgt ar to līgumu  par reklāmas izvietošanu, turklāt par lielām summām. Kukulis jau ne vienmēr ir nauda, kukulis var būt jebkurš prettiesisks labums, piemēram, izdevīgs līgums vai pat seksuāls pakalpojums. Bija Lemberga prasība, Zaļo un zemnieku politiķa Viestura Silenieka balsojums Brīvostas valdē, gan sarunās ierakstīta valdes priekšsēdētāja Andra Amerika un Aināra Šlesera līdzdalība. Mūsprāt viss bija pierādīts. Materiālus vairākas reizes sūtījām uz prokuratūru, lai tā iepazīstas ar lietas materiāliem, bet beigās prokuratūra šajā daļā lietu izbeidza, sakot, ka skatīs tikai Rīgas Tirdzniecības ostu. KNAB taču nevar aizsūtīt lietu uz tiesu, bet prokuratūras nostāja no paša sākuma bija negatīva. Ja pierādījumus negrib redzēt, tad vienmēr var pateikt, ka pierādījumu ir par maz.

KNAB tieši to pārmet, ka vienīgie pierādījumi esot ierakstītās sarunas, ar kurām vien nepietiek. Vai tā tiešām ir?

Nē, tika veiktas arī kratīšanas, tika izņemti dokumenti, arī kontu izdrukas. Gan ārzemēs, gan Latvijā tika nopratināti dažādi cilvēki. Protams, kukuļa piedāvāšana ir tikai saruna, gluži tāpat, ka tikai saruna ir draudu izteikšana. Tieši tāpat ir ar kukuļa piedāvājumu – tās ir sarunas. Sarunu autentiskums tiek apstiprināts ekspertīzē. Bija reklāmas līzdekļi, skaidri redzējām, no kādiem līdzekļiem pārtiek gan “Mediju nams”, gan” Neatkarīgā Rīta Avīze”. Acīmredzot, bez valsts un pašvaldības līdzekļiem viņi nemaz nevarētu izdzīvot. Sarunā sacījāt – privātbizness. Mums Latvijā ir tāds politisks privātbizness. Var jau sacīt, ka “Neatkarīgā Rīta Avīze” ir privāts bizness, bet bez reklāmas naudas, kas mērāma simtos tūkstošos, tā vispār nevar izdzīvot, jāmeklē nauda no pašvaldības un valsts.

Vai taisnība, ka daļu ierakstīto sarunu KNAB izmeklētāji nemaz nav dzirdējuši vai arī nav tās vērtējuši.

Tās ir muļķības.

Tiek arī apgalvots, ka prokuratūra nemaz no KNAB visu nav saņēmusi, tādēļ pierādījumu nepietika un kriminālprocess tika izbeigts. Vai tā ir?

Manuprāt, par šādiem vārdiem vien ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru varētu atlaist no amata. Ģenerālprokuratūra ir tā, kas uzrauga gan kriminālprocesuālās, gan operatīvās darbības. Tai ir tiesības un pienākums pieprasīt lietu, iejaukties jebkurā operatīvās izmeklēšanas stadijā, dot norādījumus, pieņemt lēmumus. Latvijā ir visai daudz operatīvo dienestu un, lai nodrošinātu gan tiesiskumu, gan pareizu virzību, Ģenerālprokuratūrai ir dotas šis pilnvaras un pienākums. Tādēļ apgalvojums, ka Ģenerālprokuratūra kaut ko varēja nezināt, nav nopietni. Viss tika reģistrēts, apkopots sējumos, arī Kalnmeiers bija parakstījies, ka iepzinies ar lietu, tāpat arī citi prokurori. Ziniet, es esmu pamanījusi, ka Ēriks Kalnmeiers nekad neuzņemas atbildību kā ģenerālprokurors. Viņš vienmēr pasaka, ka slikts izmeklēšanas darbs, slikti strādā policija, slikti strādā KNAB, pat uz intervijām un raidījumiem viņš lielāko tiesu sūta citus cilvēkus, bet pats no tā izvairās. Viņš mēģina visu darīt ar svešām rokām un novelt atbildību uz citiem.

(Turpinājums sekos)

 

 

 

Apskati arī citus rakstus par sekojošajām tēmām: