Politiskais privātbizness – Latvijas valsts. Otrā saruna

juta
Foto: Brīvā Latvija

 

No jūsu sacītā var secināt, ka Prokuratūra labi visu zināja un nav tā, ka kriminālprocesā nekā, izņemot sarunu, nav bijis?

Protams, var neko nelasīt,  var klausīties un neko nedzirdēt. Ir tā sauktā pirmstiesas izmeklēšana, kas notiek līdz tiesai un atbildību nevar un nedrīkst skaldīt pa daļām. Tas viss, kas notiek pirms tiesas, jānotiek kopīgā darbā.

Ir neliela eoizode, tā sauktā Dūklava lieta. Izlasot to, kas bija publicēts, jāsecina, ka vai nu zemkopības ministrs mēģinājis sarunāt sev pastarpināti piederošas zemes izdevīgu pārdošanu vai arī viņš to apsolījis kādiem saviem paziņām. Jebkurā gadījumā tā izskatās pēc dienesta stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas un jautājums – vai tiešām to nebija iespējams noskaidrot?

Sarunu bija daudz, gandrīz visas bija, ja tā var sacīt, šmucīgas. Mani atlaida 2013. gada beigās, pirms četriem gadiem, tādēļ godīgi jāsaka, ka visas sarunas neatceros un nevaru tagad droši pateikt, kas un ko tobrīd bija pārbaudījis. Izmeklēšanas bremzēšana notika jau no pašā sākuma. Mēs sākumā koncentrējāmies uz lielajām epizodēm – “airBaltic”, Brīvosta, Mediju nams, bet jāpārbauda bija viss. Vai tas tika izdarīts, nezinu, bet mēs visas savas darbības centāmies saskaņot ar prokuroru. Jebkurā gadījumā prokurors var pateikt, kas tika un kas netika pārbaudīts. Runājot par Dūklava epizodi, piekrītu, ka ir tikai divi varianti – vai nu zeme piederēja viņam, vai viņš uzņēmās starpnieka lomu.

Šķiet, ka Latvijā nav daudz ekspertu finanšu un saimnieciskajos jautājumos, kuri nav saistīti ar kādu politiski ekonomisko spēku.Vai KNAB neaicināja ārzemju ekspertus konsultēt un palīdzēt ar padomiem, piemēram, “oligarhu sarunu”  izmeklēšanas laikā?

Protams, mums vajadzēja mācīties. Lai mēs gūtu labāku pieredzi un praksi, mēs bijām par to, ka Latvijai jāiestājas OECD, lai mēs pievienotos Pretkorupcijas konvencijai. Augstas klases eksperti ir Šveicē, Norvēģijā,  Anglijā, ASV, pēdējā laikā arī Vācijā, viņi spēj pierādīt kukuļošanu, naudas atmazgāšanu, un, protams, Latvijā tādas pieredzes nav. Kad mēs izmeklējām tā saucamo digitālgeitu un ģenerālprokurors bija Maizītis, viņš ļoti aktīvi piedalījās, saistījās ar citu valstu ģenerālprokuroriem, organizēja mācības gan KNAB darbiniekiem, gan prokuroriem, lai būtu vienota izpratne par šiem jautājumiem. Ne tikai KNAB, arī prokuroriem un tiesnešiem jāsaprot šis lietas. Lai to apgūtu, ir jābūt kopīgai gribai to darīt. Nezinu, vai pie vainas ir tas, ka Ģenerālprokurors Kalnmeiers, kā izskatās, nerunā angļu valodā, vai arī viņu šie jautājumi neinteresē, bet 2-3 gadu laikā viņš nebija ne uz vienu OECD sēdi, kuras apmeklēja citu valstu ģenerālprokurori. Oligarhu lietā viņš arī ne reizi nav sacījis, ka sazināsies ar kādu citu valsti, lai konsultētos. Viens no progresīvākajiem starptautiskajiem pretkorupcijas dokumentiem  ir Anglijā, un mēs, cik nu spējām, prasījām viņu ekspertu viedokli un konsultācijas – arī kukuļošanas lietās. Kukulis ne vienmēr ir nauda, kukulis var būt arī darījums. Angļi skaidroja, ka arī mūsu likumā, pateicoties OECD, ir šī norma, bet ar to ir par maz, ja prokuratūra pasaka, ka tas nav kukulis. Varējām priecāties, ka mums ir taisnība un pieminēt savus ārzemju ekspertus, bet jēgas tam nebija. Bija OECD vadlīnijas un atzinumi, bet ģenerālprokuratūra to neuzskatīja par saistošu. Ar vārdu sakot, ģenerālprokuratūra neņēma vērā ne Rietumu praksi, ne atziņas. Ģenerālprokuroram un arī vairākiem citiem prokuroriem bija maz intereses par to, kā strādā attīstītajās Rietumu valstīs, kā notiek izmeklēšana, kas tiek uzskatīts par pierādījumu. Manuprāt Kalnmeiera vadībā Ģenerālprokuratūra ir zaudējusi prorietumniecisko virzību.

Izskatās, ka mums reizēm ir grūti ar likumu lasīšanu – piemēram, pēc “oligarhu sarunu” publicēšanas izskanēja viedoklis, ka mums taču likumā nemaz nav termina “valsts nozagšana”, tādēļ par to lietu nemaz nevar ierosināt. Varbūt vajag šo jēdzienu ierakstīt likumā, ka kukuļošana, dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana un tml. ir valsts nozagšana?

Tas ir mēģinājums novirzīt sarunu vai attaisnošanās. Mums ir, piemēram, likumā ir rakstīts par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu ne tikai mantkārīgos nolūkos, bet arī personīgu motīvu dēļ, kas var būt arī ar politisku raksturu, un to var izmantot gan premjerministrs, gan ministrs, lai gūtu kādu labumu. Ir tāds rietumniecisks jēdziens – strādāt proaktīvi. Proti, nevis gaidīt iesniegumu, bet apzināties, kur amatpersonas var nodarīt lielāku ļaunumu, bet tas mūsu prokuratūrai nav vajadzīgs. Ne reizi vien ir dzirdēts – mēs neesam vēl saņēmuši iesniegumu, neko vēl nedarīsim. Tas ir aizpagājušais gadsimts. Tā valsts nozagšanu nevar atklāt.

Lai sarunas ierakstītu, toreiz tika ieguldīts liels darbs, bija gan risks, gan negulētas naktis. Gribētos, lai iestādes joprojām spētu fiksēt tādas lietas un, ja vajadzīgs, ierakstīt arī kādas sarunas, tad arī būtu, ko izmeklēt. Man ir bažas, ka krītoties izmeklēšanas kvalitātei, izmeklētāji nespēj noteikt, nedz kur tādas sarunas par valsts “sakārtošanu” notiek, nedz tās ierakstīt, nedz arī pārliecināt prokurorus un tiesnešus, ka tas ir darbs, kas jādara. KNAB tika izveidots ne jau  dažu robežsargu vai policistu dēļ, kurus var pieķert ar kukuli piecu eiro apjomā par kaut kādiem sīkumiem. KNAB tika izveidots, lai cīnītosd ar valsts nozagšanu. Ir jābūt vēlmei to darīt un man šķiet, ka prokuratūrai tās nav. OECD un Eiropas Savienība savulaik ir izpētījusi mūsu Krimināllikumu un  skaidri norādījusi, kas ir jādara. Mēs esam šo likumu labojuši, esam ieviesuši juridiskās personas atbildību, atliek vien strādāt, bet… Kaut vai tā manuprāt briesmīgā lieta Rīgas apgabaltiesā par tiesnesi, kura ņēma kukuļus. Ar tiesnesi tika noslēgta vienošanās un viņa samaksāja naudas sodu, kas bija mazāks par kukuli. Vai arī tas neliecina, ka nav vēlmes cīnīties ar valsts nozagšanu, ar tiesu varas korupciju? KNAB ir izdevies atklāt ne vienu vien lietu saistībā ar tiesnešiem. Kur tās ir palikušas, ar ko tās ir beigušās? Ja tiesnesis saņem naudas sodu par korupciju, tad kā mēs par tādu pašu noziegumu policistu varam likt cietumā?!

Tātad atliek secināt, ka ir darīts viss, lai “oligarhu sarunām” nonākot prokuratūrā, izrādītos, ka tiesā ar tām nekas nav darāms? Tagadējais KNAB vadītājs Jēkabs Straume gan ir sācis pārbaudes vairākās epizodēs, bet viņš arī ir sacījis, ka ar to, kas tika nodots prokuratūrai, tiešām nekas nav pasākams.

Piemēram, epizode par Mediju namu tika nodota prokuratūrai apsūdzības celšanai, jo KNAB uzskatīja, ka pierādījumu pietiek. Prokuratūra šo epizodi izbeidza. Domāju, ka jaunajam KNAB priekšniekam dažās dienās ar visu nebija iespējams iepazīties, turklāt Straumes kungs bija vispirms runājis ar ģenerālprokuroru un vairāk vai mazāk atstāstīja viņa viedokli. Laikam ejot, manuprāt KNAB vadītājs iepazīsies ar visiem kriminālprocesa materiāliem un tad jau redzēsim, kas būs tālāk. Pārbaudes vairākās epizodēs jau ir sāktas.

Jūsu partija rīkoja tautas sapulci pie Prezidenta pils, sanākušie cilvēki bija ļoti neapmierināti ar Prezidenta nostāju, jo izskatījās, ka Prezidents laipo starp tautu un pie varas esošajiem. Ko partija plāno tālāk darīt? Vai var paļauties uz to, vai notiks un kas notiks Saeimā un Prezidenta pilī?

Tautas sapulci sarīkojām tādēļ, ka cilvēki jautāja, kādēļ mēs neko nedarām, jutām zināmu atbildību par to. Vērojot to, kas notiek, redzot, ka arī Nacionālās apvienības līderi un biedri pat baidās pieminēt kādus uzvārdus, ka Saeimā vairās pat pieminēt Lemberga uzvārdu, ka neviens par ģenerālprokuroru nebilst ne kritiska vārda, ir skaidrs, ka ir bail no varas sistēmas, kas ir izveidojusies un par ko liecināja Rīdzenes sarunas.

Starp citu, cilvēki pēc vēlēšanām bieži jautā, vai atkal pašvaldības domē un par tās priekšēdētāju ievēlētais Aivars Lembergs tagad drīkst vadīt domi? Kā zināms, saskarā ar apsūdzībām tiesā savulaik viņš tika atstādināts no amata.

Atstādināšana no amata ir drošības līdzeklis, un vēlēšanas to nemaina un nevar mainīt. Drošības līdzekli var mainīt tiesa vai arī tas beidzas , stājoties spēkā spriedumam.

Vai tas nav absurds, ka cilvēks, kurš tiek apsūdzēts smagos noziegumos, var kandidēt vēlēšanās un var tikt ievēlēts? Tas, protams, attiecas uz jebkuru pilsoni, ne jau tikai uz vienu politiķi.

Par to, kādus lēmumus pieņem Ministru kabinets, kādas personas tiek liktas amatos, lemj Koalīcijas padome. Aivars Lembergs var piedalīties Koalīcijas padomē, kā līdztiesīgs lēmējs. Neviens nav pret to iebildis. Tāpēc jau mēs runājam par politisko krīzi. Daudzi politiķi ir apmierināti ar to, kas un kā notiek, viņiem pat nav kauna par to, esošā sistēma acīmredzot viņus apmierina.

Līdz šim vairāk vai mazāk populārs bija viedoklis, ka Latvijā bīstama ir viena partija – proti, “Saskaņa”. Tagad sāk izskatīties, ka patiesībā ir divas bīstamas partijas – “Saskaņa” un Zaļo un zemnieku savienība. Turklāt vārds “zemnieki” ļoti daudziem vēlētājiem ir gandrīz svēts, jo kopš pirmās Latvijas laikiem joprojām tiek uzskatīts, ka latvieši ir zemnieku tauta.

Zaļo un zemnieku savienības vēlētājs tagad var  redzēt, ka, balsojot par Lembergu, vienlaikus viņš balso arī par “Saskaņu”. Vai vēlētāji to patiešām gribēs ieraudzīt un saprast, nezinu. Vai tiešām jebkurš it kā “zemnieks” ir tas, par kuru balsot? Vai par kādu ir jābalso arī tad, ja viņš, piemēram, atbalsta Putina uzskatus, bet ir “zemnieks”?

Ziniet. “Saskaņa” joprojām nav anulējusi līgumu ar Putina partiju “Vienotā Krievija”, un tas manuprāt kļūst aizvien bīstamāk, jo varas agresija Krievijā pēdējā laikā pieaug. Tiek apcietināti opozicionāri, cilvēki tiek izsekoti un nogalināti citās valstīs tikai tādēļ, ka iebilst Putina nostājai daudzos jautājumos. “Saskaņai” tas acīmredzot šķiet normāli un nekas nav iebilstams pret sava partnera rīcību. Ir sarkanās līnijas, kuras nedrīkst pārkāpt. Vai sadarbība ar Putina partiju nozīmē, ka tiek  atzīta Krimas okupācija? Kāda okupācija tad vēl tiks atzīta?  Ar agresoru un okupantu nedrīkst sadarboties un nekāds izdevīgums saimnieciskos darījumos nevar būt iemesls, lai draudzētos.

Atgriežoties pie jautājuma par jūsu partijas rīcību, saistībā ar “oligarhu sarunām” – vai jūsu partija rīkos vēl kādu tautas sapulci vai protestus?

Mēs lemsim, ko darīt tālāk, acīmredzot būs jārīkojas, jo tas, kas notiek, izskatās pavisam slikti.

Pirms vēlēšanām par Rīgas domi sacījāt – mēs nākam! Esat ievēlēti, bet kopā ar pārējiem “Saskaņas” un Amerika partijas pretiniekiem palikāt opozīcijā. Vai mazākums var Rīgā kaut ko mainīt?

Mēs sākām ar vēršanos Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā par Ušakova rīcību, samazinot opozīcijas pārstāvniecību domes komitejās. Tā ir patvaļa un nelikumība. Ministrija ir atzinusi, ka lēmums ir prettiesisks. Paskatīsimies, vai Nacionālā apvienība, kas vada šo ministriju, ies tālāk un rīkosies.

Opozīcijā esam vienojušies par kopīgiem lēmumiem un balsojumiem, esam sadalījuši jautājumus, ar kuriem katra partija nodarbosies. Jaunievēlētās domes darbs ir sācies nesen, jūtam nervozitāti no Ušakova un Amerika puses, viņi vairs nav tik droši, ka var darīt, ko grib, kā bija iepriekšējā sasaukumā. Izskatās, ka jau tiek rūpīgi apsvērts, kurus “projektus” bīdīt un kurus tomēr apturēt. Tagad Ušakovs ir spiests pats piedalīties komiteju sēdēs, jo citādi var pietrūkt balsu vairākums. Mums ir lieli plāni, mēs zinām, kā var iegūt skaitļus un faktus, kas no mums tiek slēpti un nekad opozīcijai, daļēji pat Valsts kontrolei, nav bijuši pieejami. Jebkurā gadījumā, tas nebūs ne viegli un vienkārši, ne ātri. Bet mums ir apņēmība  strādāt, mums palīdzēs arī pārējie partijas biedri, kuri nav Rīgas domes deputāti un kuru zināšanas un pieredze var noderēt.Mums partijā veidojas darba grupas, lai mēs nebūtu “vientuļie deputāti”. Ir jādara!

Apskati arī citus rakstus par sekojošajām tēmām: