Patriotisku jūtu vadīti pārcēlās uz vecāku dzimteni: Ruņģu dzimtas stāsts

rungi
Foto: Ilze Pētersone

Uz Latviju Ruņģi atbrauca, patriotisku jūtu vadīti, pamēģināt, kāda dzīvošana vecāku dzimtenē. Devās ceļā bez liekas prātošanas, kā paši saka, uz dullo, ar divām meitām un pussimt mantu kastēm vezumā. Pagājuši divpadsmit gadi, daudzi ārzemju letiņi – arī viņu draugi un paziņas – krīzes dēļ devušies atpakaļ uz savām vecajām mājām, bet Dace un Dainis ar ģimeni joprojām ir šeit. Kas viņus notur pie tēvzemes?

Uz tukšu vietu jau nebrauca. Jauno ģimeni gaidīja māja, kuru ar cerību, ka tajā dzīvos jaunā paaudze, deviņdesmito gadu sākumā bija iegādājusies Daces mamma Solveiga Miezīte. Jauko, bet nepabeigto būvi viņa noskatīja Beberbeķos un kopā ar dzīvesbiedru Zigurdu pašu spēkiem saveda kārtībā. Abi – Kanādas latvieši, kuru devumu gan trimdā, gan dzimtenē Latvijas valsts novērtējusi ar Triju Zvaigžņu ordeni. Solveigu Miezīti – kā atzītu psiholoģijas profesori Toronto universitātē, kas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas veltīja milzu spēkus un enerģiju viņas izvēlētās disciplīnas izaugsmei atbilstoši pasaules standartiem arī Latvijas Universitātē un spēlējusi ļoti nozīmīgu lomu “Trīs reiz trīs” kustības iesakņošanai dzimtenē. Viņas tuva draudzene eksprezidente Vaira Vīķe -Freiberga savās atmiņās raksta, ka S. Miezītes uzticība psiholoģijas disciplīnai daudzus spējusi pārliecināt dzīves ceļa izvēlē, tostarp arī V. Vīķi-Freibergu, kas viņas ietekmē pēdējā brīdī atsacījusies no studijām medicīnas fakultātē, kur jau bijusi uzņemta, par labu maģistrantūrai psiholoģijā. Savukārt Zigurda Miezīša vārds trimdas vēsturē ierakstīts lieliem burtiem latvietības kopšanā, tautas dejas saglabāšanā un attīstībā, veidojot horeogrāfijas un pusgadsimtu vadot Toronto tautas deju kopu “Diždancis”. Latvijā viņam vairākkārt uzticēts Dziesmu un deju svētku virsvadītāja gods.

Nama cēlēji jau aizsaulē, bet viņu sapnis guvis piepildījumu – šodien Beberbeķu māja apdzīvota visos trīs stāvos. “Tagad esam vienpadsmit,” nosmaida Dace, jo kopš pagājušās vasaras te uzturas arī Daiņa vecāki un viņa māsa ar vīru un bērniem. Vai uz palikšanu pavisam – vēl nezinot, esot devuši sev pusotru gadu laika lemšanai. Vakarpusē ap sešiem septiņiem Ruņģu mājās noskan zvaniņš un pie lielā galda sēžas trīs ģimenes. “Tā ir liela vērtība, ka varam būt kopā trīs paaudzes,” nosaka Dace.

Ieradās treknajos gados 

Kad lielie izlemj svarīgas lietas, bērniem parasti maza teikšana. Tā bija arī Ruņģu mazajām meitām – nācās vien pieņemt mammas un tēta izvēli par pārcelšanos tālu projām no radiņiem. “Nevar jau zināt, kā būtu, ja mēs šurp neatbrauktu, bet Latvija man tagad šķiet tuvāka nekā Austrālija vai Kanāda,” prātīgi spriež vecākā meita Kaiva Solvita, kurai tolaik bija tikai pieci, bet jaunākajai māsai Metai Mildai – trīs gadi.

Uz Latviju Ruņģi pārcēlās 2006. gada ziemā. Ārā mīnus 25 grādi – pamatīgs aukstums pēc Daiņa mērauklas, kas dzimis un audzis Austrālijā. Vēl bargāk par salu senču dzimtenē plosījies “trekno gadu” naudas tērēšanas neprāts, viņš atceras. “Mums bija jāpērk mašīna, vaicājām, kur var dabūt lietotu, taču visi ieteica – kāpēc lietotu, ja var paņemt kredītu un nopirkt jaunu? Skatījos apkārt – uz ielām bija daudz glaunu mašīnu, bet mēs tomēr nopirkām palietotu,” par pirmo pārbaudījumu – auto uz parāda – stāsta Dainis. Pāris nedēļās izturējis arī otru “eksāmenu” – par spīti tiem, kas šaubījušies, vai Latvijā zinātnieks maz dabūs darbu, ticis pat pie diviem amatiem – Latvijas izcelsmes laukaugu sēklu bankā un valsts mežzinātnes institūtā “Silava”.

Pēc nedaudz vairāk kā gada Latvijā ģimenē priecīgs notikums – pieteicās trešā meitiņa. Vecāki deva vārdu Zīle Māra par godu Daces un Daiņa māsām. Tā viņiem pieņemts – vecākajām meitām otrie vārdi godina ģimenes vecmāmiņas un vecvecmāmiņas. Kārtības labad jāpiebilst, ka arī Dacei un Dainim pasē divi vārdi – Monika un Edgars, tikai uzrunā tie netiek lietoti.

Otrais gads jaunajās mājās nāca ar ekonomisko krīzi valstī, atstājot bez darba daudzus Ruņģu ģimenes draugus un paziņas no trimdas latviešiem, kas tāpat kā viņi Latviju bija izvēlējušies par jauno dzīvesvietu. Krietns pulks atgriezās savās mītnes zemēs, Dainis un Dace – palika, jo dzīvi neapgrūtināja kredīta nasta un abiem bija darbs. Dace strādā par skolotāju Rīgas Starptautiskajā skolā, bet Daiņa darba vieta nav mainījusies – bioloģijas doktors ir “Silavas” ģenētisko resursu centra vadošais pētnieks, kas ikdienā nodarbojas ar augu un savvaļas dzīvnieku molekulārās ģenētikas izpēti. Viņa devums meža zinātnes attīstībā pagājušajā gadā tika novērtēts ar nozarē augstāko apbalvojumu “Zelta čiekuru”, tāpat pērn Dainis tika nosaukts kā viens no pretendentiem Ziedoņa balvai zinātnes nominācijā “Taureņu uzbrukums”.

Kaimiņu būšana

Kā kārtīgiem latviešiem piedien, jaunienācēji pirmajos gados centušies turēt līdzi kaimiņiem – iekopuši dārzu, vai visu piemājas zemes gabalu apstādījuši ar ēdamiem augiem. Par ražu nevarēja sūdzēties, tiesa, nepadevās tik bagātīga kā tuvākiem nāburgiem, taču izauga skaistas pupas, kabači un pat pašiem savi kartupeļi. Dace pa zemi ņēmusies ar prieku, jo dārza darbi patīkot. Toronto vasarnīcā viņas tēvs iekopis nelielu zemes gabaliņu, kurā noteikti bija jāizaudzē cukurzirnīši. “Man tie ļoti garšo,” viņa piebilst un paspīd ar zināšanām, ka zirnīši jāsēj tieši simtajā kalendāra dienā. Viegli atcerēties, jo meitai Zīlei tie vārda dienas svētki.

Dārzkopes prieki pašu zemītē sanākuši īsi, jo netālo īpašnieku būvniecības darbi sapostīja novadgrāvjus un Ruņģu zemesgabals zemākajā vietā stādījumiem kļuva par mitru. Dārzs krietni sarucis, tagad vieta atvēlēta tikai pavasara tulpēm.

Pa šiem gadiem Beberbeķu mājai saradies vairāk jaunu kaimiņu un māju, arī paši tuvākie – Janīna un Ēvalds – neliela namiņa vietā uzcēluši lepnāku būvi vien dažu metru attālumā no Ruņģiem, taču sētu starp pagalmiem neredz. “Mēs esam labos draugos ar viņiem,” paskaidro Dace. Tieši Janīna gādājusi, lai Ruņģi sapazītos ar citiem kaimiņiem, kā arī palaikam sarīkojusi kopā sanākšanas. Nupat pie viņas ciemojusies krustmeita aktrise Indra Burkovska – parunājušies arī ar Daci un Daini. Gluži vai kā radi jūtamies, abi pasmaida un piebilst, ka tāda tuvība kā šeit ar kaimiņiem nav bijusi ne Kanādā, ne Austrālijā. Ja vajagot, Janīna un Ēvalds esot gatavi pieskatīt viņu divus suņus un trīs kaķus.

Tautas danču vietā – karatē 

Skaists ir Ruņģu iepazīšanās stāsts, kas notika slavenās Austrālijas latviešu deju kopas “Saules josta” koncertturnejas reizē Toronto, kurā dejotāju vidū bija Dainis. Ansambli vadījis viņa tēvs Juris Ruņģis, tāpat kā Daces tēvs Kanādā – “Diždanci”. Jaunie gan saskatījās, gan sadancoja, pat uz brīvās Latvijas Dziesmu svētkiem 1993. gadā aizceļoja kopā. Dace bija liela dejotāja, trimdas sabiedrībā pieņemts, ka vai katrs piedalās latviešu kultūras uzturēšanā. “Tā bija mūsu sabiedriskā dzīve – visi jau kopš bērnības apmeklējām latviešu skoliņu, piedalījāmies tautas dejās, koros, spēlējām teātri, vasarās braucām uz nometnēm,” viņa skaidro, bet Dainis piebilst, ka neviens jau nejautā – grib vai negrib, īpaši, ja tēvs ir deju kopas vadītājs.

Kolektīvā dancošana, dziedāšana un teātra spēlēšana Ruņģiem ir pagātne. Latvijā tam nav vaļas, visu laiku paņem darbs, rūpes par bērniem, namu un saviem mājas mīluļiem. Dace novērojusi, ka, salīdzinot ar Kanādas pieredzi, šeit dejošana tautas kolektīvos notiek daudz nopietnāk – ar mēģinājumiem divas vai trīs reizes nedēļā uz pāris vai pat ilgākām stundām. Kur lai atrod laiku! Arī meitas brīvos brīžus pagaidām nevelta dejošanai. Zīle gan pamēģinājusi, sanācis ļoti labi, taču kaut kas nav bijis pa prātam un dancošana pārtraukta. Tā vietā izvēlēta popgrupa. Vecākās meitenes dzied Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas korī, taču arī bez sevišķas aizrautības. Ar lielāku prieku viņas pēc stundām nodarbojas ar karatē, jo skolā piedāvāta iespēja un nodarbības vada jēdzīgs treneris. Ko par mazmeitu izvēli saka kādreizējais “Saules jostas” vadītājs, vectētiņš Juris, ģimene labāk patur pie sevis.

Lai nu kā sanācis ar dejošanu, bet Dacei meitām gribētos iemācīt kalnu slēpošanu. Kanādā ar tēvu un brāli braukuši pat pa melnajām trasēm, taču Latvijā vēl nevienu slaloma vietu nav apmeklējuši, tikai nedaudz pabraukājuši pa Beberbeķiem ar distanču slēpēm. “Arī Austrālijā tuvāk Kanberai ir kalni, kur var slēpot,” piebilst Dainis. Pie lieliem kalniem radušus, varētu nedaudz izbrīnīt Latvijas augstienes, tāpēc iesaku, lai sāk tās apgūt ar pašu augstāko – Gaiziņkalnu.

Ruņģa alus un Dziesmu svētki 

Šovasar pie Ruņģiem ies karsti – no malu malām uz Dziesmu un deju svētkiem sabrauks radi, draugi, paziņas un, protams, ciemosies arī pie viņiem Beberbeķos. Dainim gaidāma sirsnīga tikšanās ar jaunības laika draugiem no Austrālijas, kuri izveidojuši vīru ansambli, kā arī “Saules jostas” bijušajiem dejotājiem. Dace priecājas par atkalredzēšanos ar māsas Ilzes bērniem. Īstā reize, lai ciemiņus pacienātu ar pašbrūvētu alu. Aizraušanās, kas sākusies Austrālijā un Kanādā, kļuvusi daudz meistarīgāka. Kādreiz izmantojis ekstraktus, bet tagad alu gatavo tikai no iesala graudiem, apiņiem un rauga. Brūzītis iekārtots pagrabā – neko daudz jau nevajag, pietiek ar 25 litru katlu, dažām ierīcēm un lērumu pudeļu, kur pēc divu līdz trīs nedēļu raudzēšanas pildīt alu. Dainis atzīst, ka pagājis kāds laiciņš, kamēr iemanījies tikt līdz labam rezultātam. Brūvējot gan tumšo, gan gaišo alu, katru reizi sanākot apmēram 19 litri jeb 40 pudeles. Uz Jāņiem parasti raudzējot vairāk, bet uz Dziesmu svētkiem būs īpaši jāpacenšas. Būs alus, runas un gan jau kāds atkal pajautās – vai netrūkst Austrālijas, vai neskumstat pēc Kanādas? Viņiem nepietrūkst, tāpat ne reizi šeit nav nākusi prātā doma par atgriešanos. “Mēs taču dzīvojam tik skaistā valstī,” nosaka Ruņģi.

Attēlā: Dace un Dainis pie savas mājas kopā ar mīluļiem, uzticamajiem pastaigu biedriem Dingo un Snīpīti. Starp citu, suņuki paņemti no patversmes.

la.lv

Apskati arī citus rakstus par sekojošajām tēmām: