Paštīksmināšanās speciālisti – kas viņi ir un kādēļ viņi izglābs pasauli?

bilde
Foto: Ilustratīvs attēls

Pateicoties LU profesorei Zandai Rubenei un dažādām likteņa sakritībām, šodien nonācu pie vairākām lietderīgām atskārsmēm par jautājumu, kas mani nomoka jau sen. Kas notiek ar jauno paaudzi? Un pirms sākas diskusija par to, kas es esmu, lai ‘’viņus’’ sauktu par ‘’tiem tur’’, jo pati piederu pie šīs paaudzes, jāpiebilst, ka, pirmkārt, es nenosodu, tikai izsaku savu viedokli par seminārā gūtajiem iespaidiem un atziņām, kā arī turos pie uzskata, ka katrs esam individuāls, un visus vienā maisā nevar likt un nelieku arī, taču viennozīmīgi runāju par absolūto vairākumu.

Millenium jeb Y paaudze – dzimuši laikā no 1982. līdz 2000. gadam (lai gan dati internetā atšķiras, šis laika posms ir vispārpieņemtais). Pilnīgi cita pasaule, salīdzinājumā ar iepriekšējo, X paaudzi – radoši, ambiciozi, pašpietiekami, narcistiski, atšķirīgās situācijās slinki, taču viennozīmīgi izglābs pasauli. Kāpēc?

Pirms sāku runāt tālāk vēlos tikai vēlreiz atgādināt, ka nevienu nemēru pēc vienas auklas un katrā likumā ir robi, katrā teorijā pretargumenti un katrā paaudzē ir arī savi izņēmumi.
Millenium-ietis kā neviens ir tendēts uz racionāliem, dzīvi atvieglojošiem risinājumiem. Tehnoloģijas cilvēku padarījušas slinkāku, jā, un no tām izriet arī daudzas milzu potenciālas sekas, no kurām es ceru pasaule tomēr izbēgs (kas vēl nav redzējuši, noskatieties filmu Idiocracy – es spēju noskatīties pirmās 15 minūtes, palika pārāk skumji. Itkā komēdija, bet patiesībā smagi psiholoģiska, uz patiesiem notikumiem balstīta zinātniskā drāma ar šausmu filmas elementiem). Funkcionālais analfabētisms – man mīļākais un nemīļākais jaunvārds vienlaikus – ir viena no lielākajām problēmām, kas apdraud šo ģēniju paaudzi, jo cilvēks, slinkuma vadīts, vēl nekad nav bijis tik ģeniāls kā pēdējās pāris desmitgades!

Taču tanī pat laikā Y paaudzei ir viens nenovērtēts bonuss – tā uz cilvēcību paverās un liek arī citu paaudžu pārstāvjiem uz mūsu dinamisko ikdienu skatīties citādāk (jeb der iegaumēt):
– Nost ar sociālo hierarhiju! Cilvēka statuss nav svarīgs, svarīgi ir viņa darbi! Punkts un amen.
– Dzīvo sev un dzīvo ar principu – kad vēl, ja ne tagad?
– Ievēro profesionālās un personīgās dzīves balansu; dzīve jādzīvo ar baudu!
– Nav svarīgi, no kurienes tavs diploms, svarīgas ir tavas zināšanas.

– Patērētāju sabiedrības vērtības ir lieks koncepts un tās jāsamazina – greznas ozolkoka kāpnes, platekrāna TV pa pus sienu, ūdeļādas kažoki.. tas viss ir lieks, tik lielas finansiālās saistības cilvēkam ir liekas!
Jā, šajā paaudzē ir novērojama tendence vēl ap 30 g. vecumu nesteigties tikt pie ģimenes pavarda, lai gan jāsaka godīgi, ka ‘’neliels’’ sociālais un psiholoģiskais spiediens gan ir, un vecāki ar vecvecākiem to tik vien dara, kā skandina ”Manos laikos gan tā nebija! Šajā vecumā mums bija jau 5 bērni, 10 govis, 2 traktori un zirgu stallis, ko uzturēt!” Jā, un pirms vēl 200 gadiem bērni jau 7 gadu vecumā strādāja par kāda karaļnama kalpu puikām un meitenēm, 10 gadu vecumā, iespējams, nekad vairs neredzēja savu ģimeni, 16 gadu vecumā jau kļuva par vecākiem un vispār diži ilgāk par 30 nenodzīvoja. Laiks iet, cilvēki mainās! Tendencēm un uzskatiem būtu jāmainās līdzi.

Bet, ja tā nopietni, tad vēlos uzsvērt visiem, kas strādā, sadarbojas, algo un koordinē cilvēkresursus – nebaidieties no tā, ko redzat millenium-iešu CV! Tas varētu būt gana raibs, bet tas tādēļ, ka millenium-ietim ir pārlieku lielas prasības un augstas ekspektācijas pret sevi un apkārtējiem. Jā, šīs mēdz būt cilvēka sliktās īpašības, taču neuztveriet to šoreiz kā mīnusu, bet gan kā iespēju un veselīgu izaicinājumu pierādīt sev un savam uzņēmumam, ka esat spējīgs sniegt gana mūsdienīgu, motivējošu, aizraujošu darba vidi, noturot lojālu, ambiciozu, dinamisku personību ar radošām un inovatīvām idejām kā nevienam!

Mana galvenā doma ir atvērt ne tikai acis, bet arī prātu – laiks lido vēja spārniem, tendences mainās līdz ar cilvēkiem un paaudžu atšķirības ir pārāk lielas, lai tās vispār salīdzinātu. Tikai atkal jāuzsver – visu ar mēru! Nedrīkstam aiziet galējībās! Tehnoloģijas radītas, lai mūsu dzīvi atvieglotu, nevis sarežģītu visparastākos eksistenciālos procesus! Bet tehnoloģijas un  tas, kā tās mūs paverdzina, ir jau cita diskusija. Respektīvi, nedrīkst visu visos laikos mērīt pēc viena standarta, nedrīkst teikt ”manos laikos tā nebija, tā jaunā paaudze.. murgs ar viņiem! jādara taču tā vai šitā..”- jāmainās līdz ar laiku! Mācamies viens no otra, pieņemam izaicinājumus kā personīgajā dzīvē, tā arī profesionālajā vidē, atrodam ideālo balansu un atceramies – pastāvēs tas, kas mainīsies!

Apskati arī citus rakstus par sekojošajām tēmām: