Palīdzot Latgalei, mēs palīdzam Latvijai

simtgade
Foto: Lsm.lv

Neatkarības deklarācijas diena 4. maijs, Latvijas simtgades svinēšanas sākums un Latgales kongresa simtgade –   viss notika dažās dienās. Par Latgales kongresu runāja un rakstīja daudz, bet gribas vaicāt, vai par to nevajadzēja runāt un spriest visus šos gadus?

Par daudzām lietām būtu vajadzējis spriest visus neatkarības gadus. Taču jāņem vērā, ka, nonākušiem Eiropas Savienībā, mums pavērās jauni plašumi, kas bija jāapgūst. Tie, kas vēlējās saglabāt Latvijas mērogus un nepazaudēt ievērību mūsu pašu novadiem, vienkārši tika ignorēti kā dzīves atpakaļrāpuļi. Atskanēja gan ik pa brīdim izmisīgi saucieni vai skaļāki atgādinājumi, ka nedrīkstam pazaudēt mūsu novadu vērtības, bet vai tad kāds, kam bija lemšana, tajos ieklausījās. Viss gāja globālo vērtību virzienā, un gāja līdz pat nesenam laikam, kad Rietumeiropa sāka grimt zem daudzo iebraucēju smaguma. Tomēr nav gluži tā, ka nekas pa neatkarības gadiem Latvijā nav darīts novadu un konkrēti Latgales labā – ir atsevišķa Latgales attīstības programma, kas gan attiecas tikai uz tautsaimniecības sekmēšanu. Līdzīgas programmas nav nevienam citam Latvijas novadam.

Kongresā, kurš tika rīkots par godu kongresa simtgadei Rēzeknē izskanēja visdažādākie viedokļi, domstarpības izskanēja pat par formulējumu – Latgale pievienojās vai apvienojās ar Kurzemi un Vidzemi un par daudziem citiem jautājumiem. Vai jūsuprāt Rēzeknes kongress liecināja par kopīgu izpratni un mērķiem?

Latgales kongress parādīja un sāpīgā veidā parādīja, ka ir pārāk daudz runāts un pārāk maz darīts Latvijas sabiedrības saliedēšanā. Saliedēšana var notikt tikai iepazīstot vienam otru, citam citu, ne abstraktā veidā. Kad nav vienprātības par lielām lietām jeb kopējiem mērķiem, tad sākas kašķēšanās par sīkumiem, piemēram, kā pareizi būtu jāsaka “Latgale pievienojās vai apvienojās”. Tā var strīdēties līdz bezgalībai, jo 1917.gada kongresa sagatavošanas dokumentos, kas nāca no Latgales pagastiem, ir lietots gan viens, gan otrs vārds. Pirmais vārds tika lietots ar nozīmi atšķirt Latgali no krieviskā un baltkrieviskā Vitebskas apgabala un pievienot latviskajiem Kurzemes un Vidzemes apgabaliem. Otrais vārds tika lietots ar nozīmi salikt visus kopā, savienot. Kā pirmajam, tā otrajam vārdam bija sava jēga. Cita lieta, ka mūsdienās vārdam ‘pievienot’ ir pārsvarā negatīva nozīme, jo Latviju 1940.gadā varmācīgi pievienoja Padomju Savienībai. Bet taču piekritīsiet, ka dažādos laikos un dažādās situācijās viens un tas pats vārds var saturiski atšķirties. Vai par to tagad būtu jāceļ galvenā brēka un jāķīvējas?!

Rēzeknes kongresa rezolūcija sākas ar skaistiem vārdiem “Mes, pyrmuo Latgolys kongresa lāmumu idejiskī turpynuotuoji”. Bet ar to tad arī ir viss, kas šī kongresa rezolūciju un tā autorus, un atbalstītājus saista ar 1917.gada kongresa pamatlēmuma pieņēmējiem. 1917.gada kongresa rezolūcijas 1.punkts uzsver, ka Vitebskas guberņas latvieši ir tādi paši latvieši kā Vidzemes un Kurzemes guberņā, tāpēc tiek nospriests būt turpmāk kopā. Šīgada rezolūcijā, kuras pamattonis ir ‘mēs pieprasām’, nav neviena punkta par novadu vienotības veicināšanu un sekmēšanu, bet tieši pretēji – ir par atšķirību akcentēšanu. Nepārprotiet mani, es neesmu pret Latgales kultūrsavdabības saglabāšanu. Tā ir bagātība, tāpat kā Kurzemes vai Vidzemes kultūrsavdabība. Bet nedrīkstētu vienu izcelt pāri citiem vai pieprasīt, lai uz iesniegumiem, kas rakstīti latgaliešu rakstu valodā, tāpat atbildētu ne tikai Latgalē, bet visos novados. Pirmkārt, cik tas maksās apmācīt visās Latvijas pašvaldībās, Rīgu ieskaitot, ne tikai saprast, bet arī atbildēt latgaliski, otrkārt, ir divas latgaliešu rakstu valodas formas (viena senāka, otra jaunāka, abas vienlīdz pastāv), tad kurā? Treškārt, kādā valodā tad notiks mutiskā saziņa? Latgaliski nav normētas runas formas, katrs runā savā izloksnē. Tad ierēdņiem būs jāpārzina visas izloksnes, vai arī iesniegums tiks nodots, neatverot muti un klusējot. Ceturtkārt, vai rezolūcijas rakstītāji ir aptaujājuši vismaz viena Latgales novada ļaudis – vai viņi prot rakstīt latgaliski un galvenais, vai viņi vēlas to darīt.

Un tomēr – vai latgaliešiem ir sava valoda vai tas tomēr ir latviešu valodas atzars? Kāpēc?

Tas nav tāda tipa jautājums kā, cik ir 2×2, kur var būt tikai viena pareiza atbilde. Krievijā, laikam sākot no 1920.gadiem, pasēs rakstīja tautību latgalietis. Valoda, precīzāk tās daudzās izloksnes, kurās runāja 19.gs. beigās uz Sibīriju un citām vietām pēc labākas un lētākas zemes aizdevušies latgalieši, tika apzīmētas par latgaliešu valodu. Trīsdesmitajos gados no PSRS puses tas tika pacelts arī kā politisks jautājums – redz, pie mums latgalieši brīvi attīstās, bet buržuāziskajā Latvijā viņus neatzīst. Tas nekas, ka jau 1930.gadu vidū liela daļa izglītoto un pārtikušo latgaliešu tika fiziski iznīcināti. Par to, protams, padomju propaganda klusēja. Valoda, kā kādreiz trimdā rakstīja valodnieks un rakstnieks Valdis Zeps, veidojas tad, kad tai ir normēta kā rakstu, tā runas forma. Un tāda ir latviešu literārā jeb kopnacionālā valoda. Latgaliešu valodai ir normēta rakstu forma, literatūra latgaliešu valodā pastāv kopš 18.gadsimta. Un tāpēc ir tikai likumasakarīgi, ka valsts valodas likumā rakstīts, ka latgaliešu rakstu valoda ir latviešu valodas vēsturisks paveids. Lielās atšķirības valodā veidojās no tā, ka Latgale gandrīz 300 gadus bija šķirta no pārējiem latviešu apdzīvotajiem novadiem.

Vai jūsprāt Latgalei vajadzīgs savs karogs?

Savs karogs ir Sēlijai, savs lībiešiem. Ir novadu, pat pagastu karogi. Tas nav aizliegts, un tur nav nekā nosodāma, ja vien karogs nekalpo par vienu no elementiem nošķirtības pastiprināšanai. Šķiet, jau vismaz gadus desmit, ja ne vairāk, neoficiālā līmenī figurē arī Latgales karogs, kuru veido trīs krāsu joslas – tumšzila, balta, tumšzila. Pret šo nebūtu nekas iebilstams, ja vien karogam pa vidu nebūtu grifs, kas ir precīza kopija no 16. un 17.gadsimta mijā dzīvojušā Polijas-Lietuvas lielvalsts karavadoņa un valsts darbinieka Jana Hodkeviča ģerboņa. Tātad te ir runa par svešu mantu, kas paņemta bez atļaujas. Tāpat tas ir pretrunā ar 1917.g. kongresa garu, kur bija runa tieši par  atdalīšanos no slāviskās Vitebskas guberņas, kas agrāk bija daļa no Polijas-Lietuvas kņazistes. Te iznāk – pretēji. Un kas vēl svarīgāk – latgaliešiem kā latgaļu cilts pēctečiem jābūt lepniem, ka Latvijas valsts karogs radies no 13.gadsimta latgaļu sarkanbaltsarkanā karoga, kas minēts jau Atskaņu hronikā. Vai latgaliešiem vajag citu karogu? Zināms kompromiss, ja nu noteikti gribas atšķirties, būtu zilibaltzilais karogs, bet ar Latgales vēsturisko ģerboni pa vidu, ne jau ar poļu šļahtiča ģerboni.

Vai Latgale tiešām joprojām saņem mazāk cieņas un mīlestības, nekā Kurzeme Zemgale vai Vidzeme?

Latgale ir daudzējādā ziņā atšķirīga – gan ar to, ka joprojām ir dzīvas izloksnes, ka tajā ir ļoti raibs iedzīvotāju sastāvs, ka dominējošā ir katoļticība, un vēl, un vēl. To, kas ir atšķirīgs, ne katrs un ne vienmēr uztver ar aplausiem vai ar mīlestību. Jo atšķirīgais prasa sapratni, bet sapratne rodas no iepazīšanas. Te nonākam pie tā, ar ko jūs sākāt manu iztaujāšanu: vai par Latgali nevajadzēja daudz vairāk rakstīt un runāt jau iepriekš, ne tikai tagad, kongresa sakarā. Jā, noteikti, bet pie viena – ne tikai par Latgali, bet arī par mūsu novadiem un to vēsturi. Latgalieši apvainojas, ka Kurzemes vai Vidzemes skolās pārāk maz runā par Latgales vēsturi. Bet vai Latgales skolās tiek pietiekoši daudz un dziļi runāts par Kurzemi, Vidzemi un Zemgali? Ja savelk kopā, tad īpaši no jaunās paaudzes vidzemniekiem, kurzemniekiem, zemgaliešiem es jūtu gan interesi par Latgali, gan mīlestību vai vismaz cieņu pret Latgali. Nekādu izteiktu nepatiku neesmu jutusi arī no tagadējās vecākās paaudzes. Ja nu kādreiz kādu jociņu vai ankedoti, bet tas tikai liecina, ka par Latgali domā, ka Latgalei ir savdabība. Un par to nav ko apvainoties! Vismaz man kā latgalietei tā šķiet. Citādi tas laikam bija pirms kara. Latgale bija visnabadzīgākā, ļaudis visneizglītotākie, jo cariskās Krievijas spaidi tur bija daudz stiprāki nekā Kurzemē vai Vidzemē. Latgalieši devās par laukstrādniekiem uz citiem novadiem. Nav brīnums, ka tāpēc uz viņiem skatījās kā no augšas. Tas radīja rūgtumu. Bet nevar un nevajag senu rūgtumu pārnest uz tagadni un nevajadzīgi sāpināt sevi par seniem pāridarījumiem.

Vai arī nakamgad un aiznākamgad būtu jārīko Latgales kongress? Varbūt vajadzētu Rīkot, piemēram, Kurzemes kongresu? 

No kongresu biežuma lietas nemainīsies. Tās mainās no konkrēta darba. Man ļoti gribas cerēt un ticēt, ka Rēzeknē notikušā Latgales kongresa asā rezolūcija nevis nocietinās divas ierakumu puses – latgaliešus un nelatgaliešus, bet liks abām pusēm meklēt konkrētus saskares un lietu uzlabošanas punktus. Uz Latgales kongresa simtgadi Latvijas banka laida klajā skaistu pimiņas monētu veltītu šim vēsturiskajam notikumam. Vienā monētas pusē Latgales kongresa pārstāvji tur rokās sarkanbaltsarkanu karogu ar uzrakstu “VĪNOTI LATVIJĀ”. Otrā pusē ir Latgalei raksturīgā krucifiksu jeb ceļmalas krustu tēma, kas saistās ar katoļticības stiprību. Man liekas, kā viens, tā otrs ir nepieciešamība arī šodien. Latgale var būt garīgi stipra, ja paturēs prātā vienotības ideju un katrs latgalietis, lai kur dzīvotu, domās, kā palīdzēt Latgalei, jo, palīdzot Latgalei, mēs palīdzam Latvijai.

Apskati arī citus rakstus par sekojošajām tēmām: