Mudītes ceļš – Latvija, Gērnsija, Portugāle

image1-6
Foto: no personīgā arhīva

Pretimnākoša, izpalīdzīga, siltu smaidu – tādu savā atmiņā redzu Mudīti Garcia – Pereira  (35) no mūsu pirmās tikšanās Gērnsijā 2011.gadā. Bet tuvāk ar viņu iepazinos 2015.gadā, kad durvis vēra bērnu nedēļas nogales skola “Cielaviņa”. Mudīte bija tā, kas man palīdzēja apzināt jaunās latviešu ģimenes. Pagājušajā gadā Mudīte kopā ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Portugālē, tāpēc mūsu saruna notiek ar Skype palīdzību.
Tev ir gluži nelatvisks uzvārds. Vai tu esi dzimusi Latvijā?
Lūdzu, pastāsti par sevi vairāk.

Jā, es esmu dzimusi un augusi Latvijā, netālu no Valmieras. Es dzīvoju ļoti skaistā vietā, Rubenē, pie Vaidavas ezera un Mazā Anča, pie skaistā  Briņķu sila un skaistajām lilliju un tulpju kolekcionāru mājām. Tur ir manas pirmās mīļās atmiņas.
Vienmēr esmu bijusi ļoti draudzīgs un palīdzēt priecīgs cilvēciņš. Jau no skolas laikiem vienmēr esmu piedalījusies visos iespējamos pulciņos un notikumos. Vienmēr sevi atceros kā ļoti aktīvu – dejoju, dziedāju, spēlēju vijoli, spēlēju bundziņas, piedalījos dramatikas pulciņā un folkloras ansamblī, “Daugavas Vanagos” un noteikti vēl kaut kur, par ko esmu piemirsusi.

Bet par manu uzvārdu ir atsevišķs stāsts. Apprecoties Latvijā, es ļoti gribēju saglabāt savu latvisko uzvārdu un būt Apine – Pereira. Diemžēl, Latvijā  man neatļāva sadalīt Garcia – Pereira un tad, kad es teicu, labi, es palikšu Apine – Garcia – Pereira, man teica, ka tas ir par garu. Diemžēl, šādā veidā es arī Portugālē nevarēju saviem bērniem saglabāt savu latvisko uzvārdu. Par to es biju ļoti, ļoti apbēdināta. Turklāt orģinālais portugāļu “Garcia” tika pārrakstīts uz latvisko “Garsia”. Diemžēl tagad man visās iestādēs Portugālē ir jāskaidro šī viena vārda maiņa.

Kāda ir tava izglītība?
Es esmu beigusi Valmieras ģimnāziju un Valmieras mūzikas skolu. Pēc vidusskolas studēju tūrismu Purvciema Amatniecības vidusskolā, jo nevarēju atļauties iet augstskolā. Tālāk mācības turpināju neklātienē Vidzemes augstskolā, studējot tūrismu un vienlaikus strādājot savu sapņu darbu tūrisma aģentūrā “Dabas Draugi. Tūrisms”. Es strādāju gan ofisā, gan par gidu. Kā gide braukāju apkārt pa visu Latviju. Diemžēļ, es augstskolu nepabeidzu. Tur arī sākās mans stāsts par to, kāpēc vispār es aizbraucu no Latvijas.

Kāds bija iemesls aizbraukšanai no Latvijas? Kā tas notika?
Diemžēl, sākās krīzes laiki. Algas tika samazinātas līdz minimumam. Ziemā nebija nekādu papildus ienākumu. Man nācās meklēt citas iespējas, lai varētu turpināt studijas un samaksāt rēķinus.

Es aizgāju uz darbā iekārtošanas aģentūru “Brīvmežs”, kas piedāvāja darbu angļu salā Gērnsijā. Par šo salu es nekad agrāk nebiju dzirdējusi. Man bija jāsaka” jā” vai “nē” tūlīt, Izbraukšana bija pēc četrām dienām. Pirms bija jāpiedalās trīs dienas “Baltic Tour” izstādē. Ļoti grūta izvēle, bet viss notiek, kā tam jānotiek. Es piekritu. Tā kā bija dzirdēti visādi stāsti par aizbraukšanu uz Angliju, pazušanu un pases atņemšanu, protams, arī es biju ļoti uztraukusies par to. Tāpēc es nokopēju visas iespējamās kartes, lai mana mamma var atbraukt un atrast mani Gērnsijā.

Kurā gadā tu atbrauci uz Gērnsiju? Kādas bija tavas pirmās sajūtas?
Uz Gērnsiju es atbraucu 2004. gadā un, kā jau teicu, tā bija ļoti smaga izvēle, bet es nekad nenožēloju. Pirmais gads bija ļoti grūts. Es strādāju Thompson & Morgan pakošanas noliktavā ar vismaz vēl 100 latviešu sievietēm, vecākām par mani. Viņas bija gatavas viena otru “dzīvas apēst”. Ja kāda bija uzdienējusies mazliet augstāk, tad bija jāaprunā no galvas līdz kājām. Mums Latvijā ir teiciens, ka latvietim nacionālais ēdiens ir otrs latvietis. Diemžēl, pirmajā gadā, atrodoties ārpus Latvijas, es par to pārliecinājos. Protams, tas neattiecas uz visiem latviešiem. Bet ļoti liela daļa, diemžēl, ir tādi. Skumji, bet fakts.

Grūti bija arī tas, ka mēs dzīvojām istabiņās pa četri un pa seši cilvēki. Piemēram, manā istabiņā deviņu mēnešu laikā nomainījās deviņi cilvēki. Nedrīkst aizmirst to, ka mēs viena otru nepazinām. Mums bija savstarpēji jāuzticas. Visas mantas, kas mums bija, atradās vienā istabiņā. Citas vietas nebija.

Dušas telpā bija divas kabīnes. Lai tajās ieietu, mums bija jāizģērbjas citas, svešas sievietes klātbūtnē. Tas bija ļoti pretīgi. Vēl jo vairāk, jaunai meitenei esot. Mēs nevarējām normāli aiziet uz tualeti, jo kāds jau gaidīja rindā un raustīja durvis. Drēgnums no mitruma gaisā ļoti atšķirīgs, nekā es biju pieradusi. No sākuma gulēju ar visām drēbēm, kas bija līdzi.

Tā kā man Gērnsija ļoti patika, es ļoti daudz staigāju un baudīju skaisto Gērnsijas dabu – puķes, klintis, lasīju lielos gliemežvākus. Pirmajā gadā arī rakstīju daudz vēstuļu, jo telefonu sarunas ar Latviju bija ļoti dārgas, un internets mums nebija pieejams.

Cilvēki domā, ka mēs aizbraucam uz citu valsti strādāt un lasām naudu no kokiem. Patiesībā mēs visi ļoti smagi un grūti strādājam. Vienīgā atšķirība ir tā, ka par savu darbu saņemam pienācīgu algu.

Kopš esam kopā ar vīru, mēs divreiz gadā braucām brīvdienās uz Portugāli. Ja tās var nosaukt par brīvdienām, jo mēs strādājām un cēlām savu māju par naudiņu, ko bijām nopelnījuši Gērnsijā.

Kādas bija tavas darba gaitas Gērnsijā? Kā tu pavadīji brīvo laiku?
Kopā es nostrādāju piecos pamatdarbos. Tā kā, atbraucot, man nebija angļu valodas, es mācījos un pilnveidojos ar katru darbu un gāju dzīvē uz priekšu. Pēdējais darbs, pirms pirmā dēliņa piedzimšanas, bija Creasey’s lingerie departaments, kur es nostrādāju piecus ar pusi gadus par assistant manager ( menedžera vietniece – LK). Strādāju arī ļoti daudz papilddarbu, lai varētu kaut ko iekrāt. Manas darba dienas bija ļoti aizņemtas. Citreiz braucu divos naktī mājās un nejutu ne kājas, ne rokas.

Brīvā laika man bija ļoti maz. Tikos ar draugiem. Ar vīru aizbraucām iedzert kafiju vai pie jūras. Ļoti, ļoti daudzas reizes mēs abi vienkārši apbraucām riņķī Gērnsijai. Tas bija mūsu mazais ceļojums.

Kāds bija tavs draugu loks?
Man bija un ir visu iespējamo nacionalitāšu draugi. Daudzi no maniem latviešu draugiem šobrīd ir atgriezušies Latvijā, un es ticu, ka tas nav viegli. Mums ar vīru ir ļoti daudz angļu draugu, no kuriem daudzi, pat vairākas reizes, jau ir bijuši pie mums ciemos Portugālē.

Vai, atbraucot dzīvot uz Gērnsiju, tev bija kultūras šoks?
Gērnsijā kultūras šoka īpaši nebija, jo es biju audzināta vienmēr pateikt par visu paldies, vienmēr visus pasveicināt. Laipnība nāk no manis dabīgi. Laipnība ir tieši tas, kas ļoti atšķir dzīvi Latvijā un Gērnsijā. Šeit cilvēki vienmēr ir gatavi viens otram palīdzēt. Ticu, ka tagad arī Latvijā var sastapties ar no sirds laipniem cilvēkiem, it īpaši mazākās pilsētās. Bet pirms trīspadsmit gadiem tā nebija. Visā visumā katrā valstī var atrast kaut ko līdzīgu un atšķirīgu. Par šo tēmu varētu ļoti daudz runāt.
Kultūras šoks drīzāk man bija, pārvācoties uz dzīvi Portugālē. Šeit cilvēkiem ļoti, ļoti svarīga ir ģimene. Viss visu laiku notiek tikai ap ģimeni. Daudziem nav nekādu citu draugu, tikai ģimene. Pārsvarā ģimenes Portugālē ir ļoti lielas. Cilvēki ir nosvērtāki, ļoti uzmanīgi. Es nevaru dzīvot bez draugiem un jau dažus šeit esmu atradusi.

 Kāda ir tavas spilgtākās atmiņas no dzīves Latvijā un no dzīves Gērnsijā?
Viena no manām spilgtākajām atmiņām no Latvijas ir vairākas reizes piedalīšanās Dziesmu svētkos. To sajūtu, kad tu stāvi pa vidu lielajam pūlim un dziedi, neviens man nevar atņemt. Tā ir dievīga. Katru reizi, kad dzirdu kādu no Dziesmu svētku populārajām dziesmām, man saviļņojumā asaras sariešas acīs. Vēl man ļoti pietrūkst Jāņi un īstas vārda dienas svinības.

Gērnsijas spilgtākā atmiņa noteikti ir mana pirmā dēliņa piedzimšana. Bet vispār man no Gērnsijas ir ļoti daudz skaistu, mazu un lielu atmiņu. Portugālē man ļoti pietrūkst daudzie mīļie draugi no Gērnsijas. Kur nu kurais tagad dzīvo. Esam pa visu pasauli izkaisījušies.

Vai tev izdevās integrēties Gērnsijas sabiedrībā?
Domāju, ka pat ļoti. Vienmēr strādāju darbos, kur man bija ļoti daudz kontaktu ar vietējiem, un tā man radās ļoti liels draugu un paziņu loks. Es nekad nešķiroju, no kurienes mani draugi nāk. Mēs savā ziņā visi esam brāļi un māsas un tāpēc jādzīvo saticīgi un draudzīgi ar visām nācijām.
Skatoties atpakaļ, kā tu vērtē savas dzīves kvalitāti, dzīvojot Gērnsijā?
Dzīvojot Gērnsijā, ir plusi un mīnusi. Mums bija jādzīvo vienā istabā, par kuru maksājām milzīgu naudu, kopā ar bērnu. Virtuve un viesistaba bija jādala ar pārējiem mājas iedzīvotājiem. Divus ar pusi gadus mēs nodzīvojām arī laivā, pat ar zīdaini. To es skaitītu kā mīnusu.

Dzīvojot Gērnsijā, pārvācos pavisam trīspadsmit reizes. Mans lielākais sapnis bija, lai man beidzot būtu māja, ko var nosaukt par manu māju, un es varētu teikt: “Braucu uz savām mājām.” To sapratīs tikai tas, kurš pats tam ir izgājis cauri.
Gājis man ir visādi, bet es esmu optimiste. Visā visumā es varu teikt, ka, dzīvojot Gērnsijā, vairākumā ir pozitīvā, nevis negatīvā.  Ja tu strādā, tad tev nav jāuztraucas, ka nevarēsi samaksāt rēķinus. Ja tu gribi strādāt, tev vienmēr būs darbs. Ja tu gribi atrast papilddarbu, arī to vienmēr var atrast.
Pats galvenais, man Gērnsija vienmēr ir saistījusies ar mieru, smaidīgiem, draudzīgiem un laipniem cilvēkiem, finansiālu stabilitāti, cilvēcīgu sapratni it visur, ziedošiem, dekoratīviem kokiem, it īpaši ķiršiem. Es biju ļoti laimīga Gērnsijas salā, un tā man vienmēr paliks dziļi sirdī.
Sekojot līdzi tavam profilam Facebook, redzu, ka tev ir jauka un laimīga ģimene. Kas ir tavs vīrs? Kā jūs iepazināties? Lūdzu, pastāsti.
Mans vīrs ir portugālis, un mēs iepazināmies pirms desmit gadiem Gērnsijā. Mums abiem ir ļoti līdzīgi uzskati un intereses. Tas arī mūs sākotnēji saveda kopā. Doma, ka vienu dienu varbūt dzīvošu Portugālē, mani apmierināja. Jau no mazotnes man bija sapnis dzīvot Āfrikā. Man vienmēr ir paticis karstums, un šī dienvidrietumu puse mani vienmēr ir vilinājusi.

2012.gada vasarā Latvijā mums bija īstas latviešu kāzas, par kādām vienmēr biju sapņojusi. Manuprāt, tas ir kaut kas, kā citām tautām nav. Ar visām rotaļām, spēlēm un ceļojumu no baznīcas uz svinību vietu, mičošanu pusnaktī, līgavas zagšanu. Tas bija kaut kas fantastisks! Ļoti daudz angļu draugu un portugāļu ģimeņu mums pievienojās šajā skaistajā dienā. Vēl tagad stāv acu priekšā, kā visi leca latviešu tautas dančus.

Man ir brīnišķīga ģimene. Mums ir divi lieliski dēliņi. Vienam tūlīt būs četri gadiņi, otram pašlaik ir astoņi mēneši. Mums ir trīs mīļi suņi, divi labradori un portugāļu mastifs, viena aita un maziņš auniņš. Kopā mēs esam deviņi.
Kādu dzīves gudrību tu ņem sev līdzi, ejot ikdienas gaitās?
Dažas dzīves gudrības, pēc kurām vienmēr esmu vadījusies – smaidi un pasaule vienmēr smaidīs kopā ar tevi; sargā sevi un Dievs tevi sargās; mīli pats sevi un citi tevi mīlēs. No manis vienmēr dzirdēs to, ko es patiešām domāju. Varbūt ne vienmēr tas ir pats labākais, bet es neciešu melus un cilvēkus, kas ir nepatiesi.

Kā tu saglabā savu latvietību? Vai ar saviem bērniem runā latviešu valodā?
Es jūtos latviete. Es ar lepnumu cilvēkiem saku, ka esmu no Latvijas. Gērnsijā es ar savu pirmo dēliņu ļoti daudz runāju latviešu valodā. Pašlaik es pati mācos portugāļu valodu, bet ģimenē mēs runājam angļu valodā. Tā ir vienkāršāk. Mans vecākais dēliņš tagad iet skolā un arī mācās portugāļu valodu. Es ceru, ka mans vīrs drīz varēs ar mums ģimenē sarunāties portugāļu valodā un angļu valodu uz kādu brīdi mēs varēsim nolikt “uz plauktiņa”. Ceru, ka tad arī man pašai būs iespēja vairāk runāt portugāliski un latviski. Es ļoti cenšos, jo mana mamma un tētis runā tikai latviski. Man ir ļoti grūti, ka viņu mazbērni dzīvo tik tālu prom no Latvijas, un viņi nesaprot, ko mazbērni saka.

Mājās mums ir ļoti daudz grāmatu latviešu valodā, un ceru, ka mans dēliņš no tām mācīsies latviešu valodu. Es jau vairāk kā trīs gadus katru vakaru savam dēliņam pirms gulētiešanas dziedu “Aijā, žūžū, lāča bērni”. Ne vienu, bet dažreiz pat desmit reizes.

Mums abiem ar vīru ļoti patīk koks. Mājās mums ir daudz gleznas ar dzintaru un koka izstrādājumi, atvesti no Latvijas. Šeit, Portugālē, neko tādu nevar nopirkt. Kad pie mums nāk  ciemiņi, es lieku galdā skaistos Latvijas māla traukus.
Latvija kā tāda man nepietrūkst, bet, kā jau sacīju iepriekš, kad dzirdu kādu dziesmu no Dziesmu svētkiem, man rodas sajūta, ka es piederu Latvijai. Es ļoti, ļoti ceru, ka nākamā gada novembrī kopā ar saviem angļu draugiem no Gērnsijas satiksimies Latvijā un piedalīsimies lāpu gājienā.

Es vienmēr esmu bijusi Latvijas skaistās dabas patriote. Arī tagad, dzīvojot tik skaistā zemē kā Portugāle. Mans vīrs vēl šodien man pārmet, ka pirmajās Latvijas brīvdienās vienas nedēļas laikā viņam bija jānobrauc 2000 km, jo es gribēju viņam parādīt mūsu skaisto Latviju. Turklāt tas bija mūsu skaistā maija mēneša beigās.

Ja tev būtu burvju nūjiņa, ko tu dāvātu Latvijai 100. dzimšanas dienā?

Es dāvātu laimi, mīlestību un saticību visiem. Dāvātu turību, bet tikai tiem, kam to  patiešām vajag. Tiem, kas strādā un cīnās, lai uzturētu ģimeni un izskolotu bērnus. No sirds vēlu Latvijai saules mūžu.

 

 

 

Apskati arī citus rakstus par sekojošajām tēmām: