Mārīte: Tas ir mans sirds darbs

image1-8
Foto: no personīgā arhīva

Mārīte Šembele (60) dzīvo Gērnsijā kopš 2004. gada. Viņa ir dzimusi Madonā, kādu laiku dzīvojusi arī Latgalē. Mārītei ir nepabeigta augstākā pedagoģiskā izglītība. Viņa ir šķīrusies, izaudzinājusi trīs bērnus.

Kur un kādu darbu tu darīji pirms atbraukšanas uz Gērnsiju?
Septiņpadsmit gadus es strādāju Madonas rajonā par pirmo četru klašu skolotāju. Darbs man ļoti patika. Nācās visu mainīt, kad mana mammīte saslima ar audzēju. Tas bija ļoti grūts periods visai ģimenei. Es izlēmu braukt uz Gērnsiju. Biju domājusi šeit pavadīt neilgu laiku, bet nu jau trīspadsmit gadi ir pagājuši, kopš esmu šeit.

Kad atbraucu uz Gērnsiju, man šeit ļoti patika daba. Es pati it kā piedzimu no jauna. Tomēr pirmie divi gadi man bija ļoti smagi, jo bija ļoti liela valodas barjera. Līdz ko gribēju ko sacīt, ļoti uztraucos un nevarēju izteikties. Vienkārši bija jāpaiet laikam, līdz kļuvu droša un zinoša. Pirms braukšanas uz Gērnsiju es gan ļoti daudz mācījos angļu valodu gan pašmācības ceļā, gan apmeklēju kursus. Iespējams, ka valodu vislabāk ir mācīties tieši īstajā vidē.

Kāds bija tavs pirmais darbs Gērnsijā?
Es biju pieteikusies Rīgā aģentūrā darbam Gērnsijā un par to aizmirsusi. Tad kādu dienu saņēmu telefona zvanu, ka man ir darbs, ja vēlos. Uz Gērnsiju es atbraucu viena pati. Pats pirmais darbs bija restorānā, un tur es strādāju par oficianti.

Tā paša gada rudenī es sāku strādāt veco ļaužu namā un vēl joprojām tur strādāju. Man patīk darbs, ko daru. Šo trīspadsmit gadu laikā esmu to pilnībā apguvusi. Man palīdzēja tas, ka, studējot Liepājas Pedagoģijas institūtā, biju ieguvusi medmāsas diplomu. Arī psiholoģijas ziņā šis darbs ir līdzīgs darbam skolā. Vecie cilvēki ļoti labi atceras bērnību un jaunību, un labprāt par to runā. Man nekad nav bijis un joprojām nav nekādu grūtību strādāt ar vecajiem cilvēkiem. Man ļoti patīk tie cilvēki, priekš kuriem es darbā esmu. Viņi ir ļoti priecīgi un sirsnīgi, mani ieraugot. Darba dienas beigās vaicā, kad es atkal būšu. Tas ir ļoti patīkami. Jā, tādā ziņā es uz darbu eju ar prieku un dažreiz pat domāju, kā es varētu iepriecināt tos, kuriem uz salas nav tuvinieku.

 Kas tevi atturēja strādāt par skolotāju Gērnsijā?
Mana izglītība šeit netika pieņemta. Sen iegūtie diplomi tomēr nebija Eiropas līmenī. Es gribēju kļūt par skolotāja asistentu, bet dzīve tomēr pagriezās savādāk. Es tiešām ilgu laiku sapņoju atgriezties skolā un strādāt ar bērniem, bet tagad esmu sapratusi, ka Dievs zina, kur man ir jābūt. Tas pats arī ar žēlsirdības darbu. Acīmredzot, tā ir mana sūtība.

Tātad tu labi jūties un esi iedzīvojusies Gērnsijā? Vai tev pietrūkst Latvijas?
Jā, Latvijas man pietrūkst, bet vairāk par visu man pietrūkst ģimenes. Tas man jau no paša sākuma ir bijis vissāpīgākais punkts. Man ir ļoti sāpīgi būt atšķirtai no bērniem un mazbērniem. Uz Latviju es braucu vienu reizi gadā. Dēls ar ģimeni dzīvo Anglijā, un pie viņa ciemojos divas reizes gadā. Pavasarī ir mana dzimšanas diena, un tad mums ir īsts ģimenes salidojums Anglijā. No Latvijas atbrauc arī otrs dēls un meita. Pirms gada Anglijā piedzima mans otrs mazdēliņš, un tas bija un vēl joprojām ir ļoti priecīgs notikums visai ģimenei.

Vai tu esi iejutusies Gērnsijas sabiedrībā?
Varētu teikt, ka ne pilnībā. Es jūtos tāda, kāda esmu – ārzemniece. Tam iemesls ir Gēnsijas iedzīvotāju attieksme pret iebraucējiem. Tiem, kas ir iebraukuši no ārzemēm, ir daudz grūtāk atrast vietu, kur izteikt sevi ārpus darba.

Es esmu katoliete un regulāri sestdienās vai svētdienās eju uz baznīcu. Es piedalos arī lūgšanu grupiņās. Tātad ārpus darba man viss saistās ar baznīcu. Tas man palīdz uzturēt savu spirituālo garu.

Es sāku dziedāt, kad man bija tikai trīs gadiņi. Jaunībā piecus gadus mācījos mūzikas skolā, un kādu laiku man pat bija doma saistīt dzīvi ar mūziku. Taču sanāca citādāk – es mācījos matemātikas fakultātē. Mans pasniedzējs, profesors Mencis, savulaik teica, ka mūzika un matemātika viena otru papildina un ir vissaistītākās, jo abās ir jālieto loģiskā domāšana.

Tāpēc es arī baznīcā dziedu un piedalos aktivitātēs. Piemēram, baznīca organizē Merry Meals. Katras tautības cilvēki gatavo savus nacionālos ēdienus, un savāktie līdzekļi tiek sūtīti uz kādu konkrētu skolu Āfrikā. Zinot, ka gadā ap simts, simts piecdesmit bērni katru dienu var saņemt siltas pusdienas un tāpēc var mācīties, man liek justies labi. Domāju, ka katra māte tā jūtas, zinādama, ka kāds palīdzēs, ja arī manam bērnam būs nepieciešama palīdzība. Tāda ir tā būtība virzībai, kas notiek baznīcā.

Tuvojoties Ziemassvētkiem, tiek vāktas dāvanas, silts apģērbs un pārtika, sūtīšanai uz Rumāniju. No mūsu baznīcas jau vairākus gadus tiek organizēti braucieni turp, un tiek vests viss, ko mēs esam saziedojuši.

Klausoties tevī, man sirdī kļūst silti, un es saprotu, cik mīļa un sirsnīga tu esi, un tu nodarbojies ar labdarību, īpaši  par to varbūt pat nedomājot. Tu pati esi kļuvusi emocionāli daudz bagātāka?
Jā, es domāju, ka tā tas ir. Par labdarību es it kā nebiju domājusi. Biju darījusi tikai to, ko sirdī jutusi. Visam dzīvē ir sava nozīme. Varbūt tieši tāpēc, ka es esmu atšķirta no saviem bērniem, jo mēs dzīvojam katrs savā valstī, es dziļāk izjūtu, un mana attieksme ir sirsnīgāka pret bērniem, kam nepieciešama palīdzība.

Kur tu sevi redzi pēc pieciem gadiem? Vai ir doma atgriezties uz dzīvi Latvijā?    Doma ir. Tad jau redzēs, kā dzīve pagriezīsies. Tā kā mana meita dzīvo Latvijā, tad tā varētu būt Latvija. Bet, tā kā dēls ar ģimeni dzīvo Anglijā, tad tā varētu būt arī Anglija. Tad jau redzēs, ko mani bērni izlems. Katrā ziņā, kādam no viņiem es būšu tuvāk.

Tu teici, ka bērni izlems. Bet vai nav tā, ka tu ieliec sevi Dieva rokās?
Tieši tā. Kā jau es iepriekš teicu, ko es gribēju šeit darīt, pēc mana prāta nesanāca. Katru reizi iznāca tā, kā Dievs nolēmis. Tāpat būs arī ar manu dzīvesvietu. Sākumā es ar sevi ļoti strīdējos, bet, kopš esmu pieņēmusi, ka viss ar mani notiek pēc Dieva gribas, es jūtos daudz vieglāk.

Jo vairāk siltuma un gaismas nes, jo vairāk saņem to atpakaļ. Mūsu saruna notika pašā Latvijas Republikas 99. gadadienas priekšvakarā. Kāds ir tavs vēlējums dzimtenei?

Es tiešām no sirds vēlu, lai Latvijas valdība būtu tik gudra, ka varētu izveidot sociālekonomisko politiku tā, ka mūsu ģimenes varētu atgriezties Latvijā un piedalītos tās nākotnes veidošanā un tiešām no sirds novēlu, lai Latvija pastāvētu mūžīgi.
Citēšu savu meitu Anniju: “Ar krāšņo rudeni un aukstām sniega pārslām ziemā, kā arī plaukstošo pavasari un pilnu druvu bitēm vasarā, man sirdī glabājas Latvija.

Lai šis skaistums saglabājas gadu tūkstošiem un to izjustu savā sirdī ikkatrs, kas dzīvo Latvijā un to apciemo!

Latviju kopā satur tradīcijas un mīlestība pret tām, kad visi vienojas kopīgā dziesmā Dziesmu svētkos un sadodas rokās, lai spertu deju soļus Deju svētkos.

Lai katrs latvietis savā sirdī, ģimenē ienes izsenās latviešu tradīcijas, kuras stiprina un vieno tautu, un līdz ar to zemi – Latviju!

99. dzimšanas dienā Latvijai novēlu stingru stāju un būt pašai par sevi ar cieņpilnu tautu, kas vēlas tur nodzīvot, pavadīt savu laiku šai pasaulē.”

Dievs, svētī Latviju!

 

Apskati arī citus rakstus par sekojošajām tēmām: