Māris Zanders: Kritika par valsti. Jaunā realitāte

latv
Foto: meteo.lv

Laikam gan nav jāpierāda, ka Latvijā daudzi pret šo valsti izturas ļoti kritiski. Tāpat laiku pa laikam izskan aizrādījumi, ka mēs ar savu kritisko attieksmi smagi pārcenšamies un rezultātā paši veidojam šo nomācošo tēlu. Līdz ar to jautājums ir par robežu starp dažādu nebūšanu atklāšanu un apspriešanu un zara, uz kura sēžam, zāģēšanu.

Vispirms gan jāņem vērā, ka ikvienā sabiedrībā ir cilvēki, kuri ar aizdomām vai nepatiku izturas pret valsti vispār – neatkarīgi no tā, kas pie varas. Šajā pasaules skatījumā valsts vienmēr ir kaut kas tāds, kas grib sodīt, kontrolēt, un šo viedokli var labi ilustrēt ar rumāņu izcelsmes franču filozofa Emīla Čorana indīgo piezīmi: “Teikt: man šis režīms patīk labāk nekā cits, nozīmē neprecīzi formulēt domu. Pareizāk būtu teikt: šī policija man patīk labāk nekā cita”. Tomēr tik pesimistiski noskaņotu ļaužu nav daudz, attiecīgi šo grupu neapskatīsim.

Diezgan labi saprotu cilvēkus, kuri saka: tas nav labi, un tas nav labi, cik var?! Nekāda Kremļa propaganda nav vajadzīga, paši spējam panākt to, ka autoritāšu Latvijā vairs īsti nav. Pat valstiskuma atjaunošanas sākumā teju vai uz rokām nēsātā inteliģence, šķiet, cietīs tā saucamo čekas maisu atvēršanas rezultātā.

Par inteliģenci vēl parunāsim, bet pirms tam piedāvāšu savus subjektīvus kritērijus robežai, ko pārkāpt nevajadzētu.

Roku nepalaišana

Pirmais no tiem – kā saka, roku nepalaišana. Tas šodien var likties pašsaprotami, tomēr mūsu pašu Latvijas parlamentārisma vēsturē ir epizodes, par kurām, manuprāt, ir vietā teikt: nu gan par traku… Atļausiet citātu:

“[1923.gada 1.maijā] Esplanādē sāka ierasties strādnieku gājiena dalībnieki, kopumā aptuveni 10 000 cilvēku. Viņus apsargāja bruņoti sociāldemokrātu kārtībnieki. Tomēr tas neatturēja 300 – 400 sociāldemokrātu pretiniekus traucēt mītiņa norisi, kliedzot un dziedot dziesmas. Policija ievēroja neitralitāti, bet tas nelīdzēja nomierināt sakarsētos prātus. Strādnieku kārtībnieku un viņu pretinieku starpā izcēlās masveida kautiņi, tika mestas petardes, skanēja pat šāvieni. (..) Ielu kautiņi turpinās Skolas un Tērbatas ielā. 15 sociāldemokrātus policija aizturēja, daudzi partijas biedri nekārtībās bija cietuši no mietiem, akmeņiem un pat pagalēm, kas tika mestas pa logiem.”*

Par spīti brīžiem histēriskajiem toņiem savstarpējos izteikumos, tik, kā saka, augstos toņos, debates Latvijā par laimi nenotiek, šī robeža nav pārkāpta.

Neapstrīd pašas valsts vērtību

Otro kritēriju varētu formulēt apmēram šādi: nav nekas traks, ja konkrētajā valstī dzīvojošie saka – šobrīd viss ir slikti, savukārt bija laiks, kad… Nu, un seko varianti. Vieniem valstiskuma atgūšanas pirmie gadi, citiem tā saucamie ulmaņlaiki un tā tālāk.

Es domāju, ka līdzīgu ainu mēs varam redzēt arī citās, to skaitā pārtikušākās valstīs.

Kritērijs šajā gadījumā ir tas, ka šī uzstādījuma “agrāk bija labāk” paudējs neapstrīd pašas valsts vērtību kā tādu. Šobrīd viņam valsts nepatīk, bet skaidrs, ka sava valsts ir vajadzīga.

Šo robežu man patīk dažkārt ilustrēt ar epizodi kādā poļu mūsdienu rakstnieka Kšistofa Vargas dokumentālā darbā “Turula gulašs”. Īsi sakot, tūkstošgades sākums, Budapeštas centrā ugunīgs opozīcijas mītiņš, kaislības sit augstu vilni, policija paaugstinātā gatavībā. Neatceros Vargas minēto iemeslu, bet vienā brīdī sāk skanēt Ungārijas himna. Visi – gan demonstranti, gan policija – to svinīgi nodzied, un… atsākas kliegšana un dūru vicināšana.

Es nezinu, vai tieši himnai varētu būt šāda loma pie mums, bet kopumā, manuprāt, arī šī robeža: valsts ir vērtība par spīti visam – Latvijā pagaidām turas. Man liekas, ka pat tie, kuri aizbraukuši un saka, ka viņiem Latvijā notiekošais neinteresē, ka viņi savu nākotni ar Latviju nesaista, neapgalvo, ka sava valsts nav vajadzīga vispār.

Attiecīgi – kamēr šie divi kritēriji tiek ievēroti, mūsu gatavība kritizēt visu uz velna paraušanu mani personīgi bieži nogurdina, bet es to neraksturotu kā nāvējoši bīstamu.

Kur pazudusi inteliģence?

Saistībā ar šo otro kritēriju mēs arī nonākam pie jautājuma par inteliģences diezgan uzkrītošo klusēšanu, kā saka, sabiedrībai aktuālos jautājumos. Pamatīgi vienkāršojot, situāciju varētu raksturot tā: politiķiem mēs neticam, žurnālistiem – tā īsti arī ne; kur pazudusi inteliģence?

Vispirms gan es gribētu būt indīgs un apjautāties, cik patiesa ir vēlme inteliģences viedokli dzirdēt. Kad kāds izsakās vai, nedod dievs, iesaistās politikā, parasti komentāri ir – būtu labāk palicis teātrī, būtu labāk mūziku rakstījis un tā tālāk.

Lai kā arī būtu, mēs zināmā mērā projicējam šodienā neatkarības atgūšanas periodu, kad, jā, bija Radošo savienību plēnums, Tautas fronte un tā tālāk. Šodien ir pavisam cita situācija – to var nožēlot, bet tā ir.

Okupācijas gados kultūra bija zināmas brīvdomības zona, attiecīgi ar kultūru saistītie cilvēki objektīvi likās īstie viedokļu līderi brīvības atgūšanas periodā.

Savukārt šodien kultūra, zinātne ir viena no sevis realizēšanas formām, ko vairs neapvij sevišķuma aura, autoritātes statuss.

Līdz ar to, ja kāds šodien nervozi jautā, kāpēc par notiekošo klusē inteliģence, tas vairāk ir, piedodiet, ar pagātni saistīts reflekss, retorisks jautājums.

Godīgi sakot, es nezinu, ko par šo situāciju domā paši inteliģences pārstāvji, vai viņi to sāpīgi pārdzīvo, tomēr, manuprāt, inteliģence dzīvo otrā kritērija ietvaros, un pareizi vien dara.

Inteliģencei ir jāsaglabā darboties spējīgi muzeji, laboratorijas, kori un augstskolas, jāpēta arhīvi un ekosistēmas neatkarīgi no tā, kādi ērmi ir pie varas. Līdzīgi, protams, ir ar citām profesijām – mediķiem, policistiem, zemniekiem – kuri vienkārši (lai gan nekā vienkārša te nav…) dara savu darbu.

Šāds darbs ir tas, kas saglabā pamatu, lai valsts vispār pastāvētu, šim darbam ilgtermiņā ir daudz lielāka nozīme, nekā mēģinājumiem komentēt, kāpt tribīnēs un tā tālāk.

Līdz ar to es neesmu gatavs kritizēt nedz tos, kuri distancējas no tā saucamās politikas, nedz tos, kuri nereti pārāk žultaini to komentē, ja vien šie cilvēki palīdz saglabāt vidi valstij kā tādai.

Pat ja viņi tik patētiski par savu darbu nemaz nedomā.

Vidējā un vecākā paaudzē nereti dzird sakām: vai par to mēs cīnījāmies? Man liekas, ka bēdīgi, protams, bet nav tik traki, ja zemteksts jautājumam ir: nē, par kaut ko tādu mēs necīnījāmies. Nav tik traki, kamēr konteksts ir tāds, ka vispār par savu valsti ir vērts cīnīties. Ja kāds smagi pārspīlē, apgalvojot, ka šobrīd viss ir slikti, jo īpaši elites līmenī, bet vienlaicīgi šis kāds krāsas sabiezina tādēļ, ka viņam ir priekšstats par, viņaprāt, normālu valsti, tad tas arī nozīmē, ka viņš valsti uzskata par vērtību.

Arī labi.

*Deviņu vīru spēks. Stāsti par deviņiem Ministru prezidentiem 1918. – 1940. Valsts kanceleja, 2016. 132.-133.lpp.

 

Lsm.lv

Apskati arī citus rakstus par sekojošajām tēmām: