Liene: Domāju tikai par naudas pelnīšanu

image1-9
Foto: no personīgā arhīva

 Liene Miezīte (62) iebraukusi Gērnsijā 2004. gada 26. oktobrī. Viņa ir beigusi Ērgļu 7. Lauksaimniecības profesionāli tehnisko vidusskolu, iegūdama plaša profila šofera, traktorista kvalifikāciju. Liene ir precējusies, un kopā ar vīru izaudzinājusi sešus bērnus. Latvijā divdesmit gadus nostrādājusi kolhozā “Jaunais Darbs” par slaucēju.

Pastāsti, lūdzu, ko tu dari? Kur tu strādā? Kas ir tavi kolēģi?
Divi mani kolēģi, traktorists un piena boss, ir angļi, bet otri divi, latvieši. Es strādāju fermā, visvairāk pie kartupeļiem. Mēs paši kartupeļus rokam, mazgājam, fasējam un piegādājam vismaz divpadsmit veikaliem Gērnsijā. Es arī eju palīgā saviem kolēģiem slaukt govis. Ik pa trīs mēnešiem manā atbildībā ir lielie teļi un piena teliņi. Reizi mēnesī ar dakšām man ir jāiztīra visi septiņpadsmit piena teliņu aizgaldi.

Darbs ir ļoti smags. Kūtī visi stūri jāiztīra ar dakšām, jo traktors netiek klāt. Mēslus ar tačku vedam ārā no kūts ļoti tālu, kā mēs sakām uz Rīgu. Tonnas ir ļoti lielas. Par tonnu kilometriem vispār nerunāsim. Diendienā mēs ar rokām cilājam divdesmit kilogramu smagus kartupeļu maisus, kopumā vismaz sešas, septiņas tonnas. Tas ir mūsu, sieviešu, darbs.

Šogad mēs kartupeļus ļoti daudz rakām ar rokām. Kā mēs smejamies, te ir krievu tehnika, kur traktors brauc un kartupeļus izkrata, bet mēs ar spaiņiem ejam pakaļ un uzlasām. Jāsaka gan, ka arī saimnieks un traktorists lasīja kartupeļus kopā ar mums. Tehnika ir vienkārši šausmīga. Šoruden ir bijis lietains laiks. Kombains brauc pa lauku un lūzt, te viena ķēde jāpievelk, te grants jāizkrata. Vārdu sakot, sievietes ir kā otrs kombains. Šo četrpadsmit gadu laikā nekas jau nav mainījies. Tas vienkārši nav izstāstāms, tas ir jāredz uz vietas.
Šogad ir izauguši nenormāli smagi runkuļi, pa piecpadsmit, divdesmit kilogramu smagi. Mums ir jāpierauj astoņi, deviņi kausi. Es pieliecos runkuli izcelt no zemes ārā, bet nemaz nevaru. Tik smags! Nu, labi, ka jāiemet kausā, kas uz zemes, ne treilerī, kā bija agrāk. Un par kādu pateicību? Par to, ka tevi vēl nošmauc? Mums, latviešiem, darbs ir jāizdara steigā un par £ 7.20 stundā. Kāpēc pirmajos gados varēja maksāt par virsstundām, bet tagad vairs nevar? Mūsu kolēģi angļi saņem daudz augstāku atalgojumu, bet darbu var darīt vēsā mierā. Anglis zina, ka tas dullais latvietis visu izdarīs. Var teikt, ka darbā mēs esam baltie latviešu vergi. Nezinu, kā citur, bet mūsu kolektīvā tā ir.

Kādas jūsu darba kolektīvā ir attiecības starp latviešiem un gērnsijiešiem?
Pret mani attieksme ir savādāka nekā pret citiem darba kolēģiem, tāpēc nevaru sūdzēties. Es laikam skaitos kā labā roka saimniekam, jo viņa sacītos darba uzdevumus pārtulkoju saviem latviešu kolēģiem. Ir jau bijusi pēc tam dažāda attieksme arī no latviešu puses, bet to var pārdzīvot. Ja kāds angļu kolēģis man ko nepatīkamu saka, es uzreiz atbildu, ka neesmu nekāds kalps. Es nezinu, vai viņi ieklausās.

Varu minēt tādu piemēru. Mums bija latviešu kolēģīte, 68 gadus veca. Viņa kūtī nostrādāja četrpadsmit gadus. Brutāli sakot, viņu kā suni darbā vairs neņēma. Mūsu piena boss viņu ļoti pazemoja. Viņš rāva mēslus no govs astes un tos meta viņai zābakos, šad tad iespēra pa dibenu. Viņš to uzskatīja par joku. No malas skatoties, tas ļoti nesmuki izskatījās.

Tas pats arī ar papīriem. Noslauka govs tesmeni un vienkārši nomet zemē, un liek mums pacelt. Tas ir ļoti liels pazemojums. Kāpēc man kā darba biedram būtu jāiet aiz kāda un viss jāsavāc?

Vai jūsu darba devējs zin par šādu attieksmi kolektīvā un dara kaut ko lietas labā?
Nē. Mēs vispār nevaram to pieminēt. Gadus sešus atpakaļ bija viens tāds gadījums, kad mans dēls aizrādīja piena bosam. Viņš to uzreiz izstāstīja mūsu darba devējam un tika pateikts: “Tu bišķiņ piezemējies. Man viņš ir vajadzīgs.”

Viņš var mani pazemot, bet man jāpiezemējas?!

Darba devējs vispār varētu būt vairāk pretimnākošāks un respektēt darbiniekus, kas nostrādājuši ilgus gadus. Mēs, piemēram, esam šeit nostrādājušas desmit, četrpadsmit gadus. Esam patiešām savu sirdi un dvēseli ielikušas darbā, bet reizēm pat paldies nesaņemam, par prēmijām vispār nerunājot.

Jauno kūti uztaisīja. Mēs to satīrījām. Paldies nedzirdējām. Tāpat gotiņas tīrām pirms vešanas uz šovu. Neviens un nekad paldies nepasaka.

Ja tu būtu šīs fermas īpašniece, kādas trīs lietas tu mainītu?Pirmkārt, lai sievietēm nebūtu tonnām mēsli jācilā. Otrkārt, lai tie smagie kartupeļu maisi nebūtu jācilā. Treškārt, salabotu kartupeļu kombainus, lai darbinieki nebojātu rokas. Tas tomēr nav sieviešu darbs. Mums, protams, naudu vajag un tāpēc arī tik smagi strādājam. Cilvēki lai neiedomājas, ka mums šeit ir zelta dzīve. Lauksaimniekiem tā ir ļoti grūta, sevišķi latviešiem.

Vai tev ir arī no darba brīvais laiks? Kas ir tavs hobijs?
Brīvais laiks man ir tikai nakts melnums. Par hobiju es vairs nezinu. Pirmajos gados mēs ļoti daudz lasījām grāmatas, līdz divpadsmitiem, vieniem naktī. Pēdējos gados vairs nē. Istabiņā mums ir televizors, un mēs skatāmies X Factor un Strictly Come Dancing.
Mums pat nav daudz laika, lai parunātu ar citām meitenēm, kas dzīvo hotelī. Tiekamies tikai vakarā pēc darba. Tad visas cep un vāra, paēd un gultā iekšā.

Vasarā ir savādāk. Tad izejam dārzā. Tur ir peldbaseins, pīlītes peld. Šad tad aizbraucu pie saviem bērniem un pavadu laiku kopā ar viņiem.

Vai tev ir laiks apmeklēt latviešu pasākumus? Vai izej angļu sabiedrībā?
Nē, uz latviešu pasākumiem neesmu bijusi. Mums taču jāstrādā. Bet uz angļu, jā. Mēs bijām uz angļu kolēģa, traktorista, kāzām pagājušajā gadā. Esam bijušas uz kolēģa 60 un 70 gadu jubileju. Tā jau nav, ka mēs nekur netiekam. Mēs ejam viss kolektīvs. Angļu sabiedrībā attieksme pret mums ir ļoti solīda – visi izturas ļoti labi, izmaksā dzērienus. Vārdu sakot, cepuri nost.

Vai tu ieteiktu citiem latviešiem strādāt Gērnsijā?
Jā, es ieteiktu strādāt, bet tikai ne fermā. Darbs te ir ļoti, ļoti smags. Arī bosiem ir jāmaina attieksme pret darbiniekiem. Darbs pie puķēm vai pie tomātiem ir daudz tīrāks un vieglāks. Tur var izturēt.

Domāju, ka jaunieši jau nu noteikti nenāktu strādāt šajā fermā. Viņi vienkārši neizturētu. Mums ir bijuši gadījumi, kad latvieši atbrauc, pastrādā divus, trīs mēnešus un lauž līgumu.

Es ļoti brīnos par savu dēlu. Viņam patīk govis. Biju domājusi, ka viņš ir vienīgais no maniem bērniem, kam nepatīk lopi. Biju kļūdījusies. Viņš darbu kūtī dara ar prieku, iet dziedādams un mūs abas ar kolēģīti smīdina.

Kāpēc tu pati brauci uz Gērnsiju un nekur citur? Kas notika ar darbu Latvijā? Kāpēc to pārtrauci? 

Gērnsijā strādāja man pazīstama sieviete, un viņai bija labas attiecības ar Rīgas boseni, kas iekārtoja darbā Gērnsijā. Es tajā laikā Latvijā strādāju mežā, stādīju eglītes un saņēmu divus latus dienā. Mēs visa ģimene gājām darbā, lai bērni varētu skoloties. Latvijā es nostrādāju divdesmit gadus fermā, izaudzināju sešus bērnus, no kuriem viens bija adoptēts. Pensija Latvijā man ir €70 mēnesī. Šeit es arī ne uz ko neceru, kaut gan visi papīri ir nokārtoti.

Toreiz grupā mēs bijām divdesmit divas sievietes, kas brauca uz Gērnsiju. Strādāt brauca gan pie garšaugiem, gan pie smaržām, gan pie Brūsa frēzijām. Toreiz Bruardam bija ļoti daudz hoteļu, un sievietes tika pa tiem izvadātas. Visus šos gadus Gērnsijā es esmu strādājusi pie viena un tā paša darba devēja un dzīvojusi vienā un tai pašā hotelī. Esmu ļoti apmierināta.

Tas pats bija arī Latvijā. Kur es dzimu, tur arī uzaugu, gāju skolā un strādāju. Tur arī piedzima un skolā gāja mani bērni. Gan es, gan mani bērni ir beiguši Liepkalnes pamatskolu. Bērni jau ir pieauguši un dzīvo gan Latvijā, gan Vācijā, gan Gērnsijā.

Darbu Latvijā es nepārtraucu. Kad bruka Padomju Savienība, visi kolhozi tika likvidēti. Tā es arī paliku bez darba fermā. Sākumā es braukāju uz piena mašīnas par kontrolasistenti, bet vēlāk strādāju skolā par apkopēju un saimniecei par palīgu, tad pie eglītēm. Un tad jau pienāca ziņa, ka varu braukt uz Gērnsiju.

Tev ir divdesmit gadu pieredze darbā fermā Latvijā. Kā un vai vispār to var salīdzināt ar darbu fermā Gērnsijā?

Darbs fermā ir grūts, neatkarīgi no tā, kur cilvēks dzīvo. Strādājot fermā Latvijā, es cēlos augšā četros no rīta, bet astoņos jau biju mājās. Aizlaidu bērnus uz skolu un atpakaļ fermā biju deviņos. Atkal pastrādāju pāris stundas un divpadsmitos biju mājās. Man bija pašai sava saimniecība un no darba brīvajā laikā tiku ar to galā. Tad atkal pulkstens divos biju atpakaļ fermā un strādāju līdz pulkstens četriem. Tā septiņas dienas nedēļā. Protams, brīvdienas varēja ņemt. Bet es negribēju. Es nemaz nenoguru, jo attieksme bija daudz savādāka, par katru pielikto pienākumu izmaksāja prēmiju. Man grupā bija 38 govis, skābbarību vedām ar tačkām. Kur mana ģimene strādā, vienmēr ir bijušas labas atsauksmes. Gan par mani, gan par mammu ir sarakstīta grāmata “Kolektīvā saimniekošana Liepkalnē, Sausnējā, Sidrabiņos”.

Tu esi precējusies. Esot deviņus mēnešus Gērnsijā, izņemot ģimeni, kas tev visvairāk pietrūkst no Latvijas?

Es esmu oficiāli precējusies jau trīsdesmit piecus gadus. Man vairs nav grūti būt bez ģimenes, jo esmu koncentrējusies uz naudas pelnīšanu. Es tik pelnu un palīdzu saviem bērniem un mazbērniem. Dzīvokļus tak vajag nopirkt. Vecākā meita, divu bērnu māmiņa, četrus gadus mācījās augstskolā; sponsorēju viņai studijas. Mazdēls ir liels sportists. Daudz palīdzu arī viņam. Latvijā ir tādas cenas, ka viņi ar savām algām netiek galā.

Man pietrūkst Latvijas skaistuma un veikaui. Šeit tā visa nav. Tagad Gērnsijā veikalos ir parādījušies poļu stendi, bet sākumā tādu nebija. Pat tāds “sīkums” palīdz sajusties tuvāk Latvijai. Šad tad mēs iepērkamies “Jānītī”, bet ne bieži. Kaut arī Latvijā, lai iepirktos, ir nepieciešams daudz naudas, tur tomēr var nopirkt to, ko gribi.

Domājot par nākotni, kur tu redzi sevi pēc pieciem gadiem? Kādi ir tavi plāni?
Ko es darīšu? Gērnsijā šo gadu laikā esmu pamatīgi sabojājusi savu veselību. Abām rokām kauli griežas ārā, vienu pirkstu nejūtu, redze sabojāta. Tāpēc Latvijā noteikti vairs nestrādāšu. Es gribu atpūsties. Būšu pensionāre, dzīvošu mājās un audzināšu savus mazbērniņus. Man jau sapņi bija ļoti lieli. Biju domājusi izveidot savu saimniecību – audzināt vistiņas, pāris gaļas bullīšus, bet droši vien nevarēšu to izdarīt. Teritorija Latvijā man ir ļoti plaša. Man ir pašai sava Līvānu māja, pāri ceļam mammas dzīvoklis un tēva lielā fazenda.

Zinu, ka tavi kārtējie deviņi mēneši Gērnsijā tuvojas beigām, un tu atgriezīsies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Ar kādām atmiņām par Gērnsiju tu brauksi mājās?
Īstenībā, ar labām. Atmiņas man ir ļoti siltas un jaukas. Tikai šeit es noteikti nedzīvotu. Man nepatīk šejienes akmeņi un šaurie ceļi. Gērnsijā vislabāk man ir patikusi daba. Atceros, kad es pirmo reizi šurp atbraucu 26. oktobrī, un otrā rītā braucu uz darbu, saulīte spīdēja un bija tik silti! Viss ziedēja. Zvanīju mājiniekiem Latvijā un teicu, ka esmu nokļuvusi paradīzē.

Mājas, mīļās mājas. Kāds ir tavs veltījums Latvijai simtgadē?
Lai valdība beidz mocīt latviešu tautu!

 

Apskati arī citus rakstus par sekojošajām tēmām: