Latvijas vēstnieka Zviedrijā Ginta Jegermaņa runa Eiropas latviešu kongresā Stokholmas universitātē 29.jūlijā

kongress
Foto: Diāna Taube

Augsti godātā kultūras ministre, Eiropas latviešu kongresa dalībnieki un viesi,

Esmu ārkārtīgi pagodināts par iespēju uzrunāt Jūs. Šis mirklis man ir īpašs, tas ir manu pēdējo astoņu svešumā nostrādāto darba gadu nobeigums. Jau otrdien atsākšu strādāt Rīgā, Ārlietu ministrijā.

Eiropas latviešu kongress, Jūsu darbs ir izpelnījies lielu Latvijas valsts vadības un valdības uzmanību. Jūs pa šīm dažām dienām būsit klausījušies vairākas oficiālas runas un uzrunas, tāpēc savu lomu esmu iedomājies nedaudz citādu. Gribu dalīties ar dažām pārdomām un atziņām, pie kurām esmu nonācis pēdējo 22 gadu laikā, kopš man ir iznākusi ciešāka satiksme ar latviešiem, kas mīt dažādās pasaules malās.

Sākumā mazliet personiska atkāpe. Latvija atguva savu neatkarību pirms 26 gadiem. Kopš tā laika 19 gadus esmu pavadījis dažādās pasaules zemēs: mācījies Ženēvā, strādājis Latvijas vēstniecībās Maskavā, Igaunijā, Dānijā un Zviedrijā, kā arī pastāvīgajā pārstāvniecībā ANO Ņujorkā.

Katru reizi, dodoties svešumā un dzīvojot prom no Latvijas, izjūtu spēcīgas ilgas pēc mājām. Taču allaž piedzīvoju vienu un to pašu dilemmu. Pēc kāda laika sāku just zināmu atsvešinātību. Tā ir tāda kā nonākšana identitātes strupceļā: tu esi svešais starp savējiem un savējais starp svešiem.

Piemēram, nonācis darbā vēstniecībā Maskavā (tas bija mans pirmais diplomātiskais darbs ārzemēs), saziņā ar saviem bijušajiem kolēģiem Rīgā diezgan drīz atskārtu, ka mana darba ikdiena viņiem nešķiet svarīga.

Arī atgriešanās Latvijā allaž prasa ilgāku iejušanās laiku. Nule dažas nedēļas biju Latvijā, un jāatzīst, ka vēl nejūtos pilnīgi savējais. Atbraucis atpakaļ Stokholmā, jūtos kā mājās, lai gan visus pēdējos 4 gadus, ko esmu nodzīvojis Zviedrijā, jutos te svešinieks un ilgojos pēc mājām Latvijā.

Līdz ar to diezgan viegli varu iedomāties, ar kādām patības grūtībām sastopas tie latvieši, kas nekad nav dzīvojuši Latvijā vai dažādu iemeslu dēļ to atstājuši un ilgstoši dzīvo svešumā.

Pirms dažiem gadiem tika izdota Zviedrijas trimdas atmiņu grāmata ar virsrakstu “Mēs nebraucām uz Zviedriju, lai kļūtu par zviedriem”. Pērn vēstniecības telpās svinējām Valentīnes Lasmanes 100. dzimšanas dienu. Toreiz sveicēja Izabella Cielēna vaļsirdīgi atzina: mums nekur nav īstu māju.

Tomēr māju sajūta katram cilvēkam ir ļoti spēcīga. Pat dzīvniekiem tāda ir. Grāmatā par Ģedertu Eliasu ir ievietota viņa mātes atmiņu burtnīca. Tā rakstīta 1.pasaules kara laikā, kad latvieši Kurzemē bija spiesti pamest savas mājas. Nodzīvojuši kādus pāris gadus bēgļu gaitās Rīgā, Eliasu ģimene, frontes līnijai atkāpjoties, 1917. gadā zirga pajūgā devās mājup. Kad bija atlikuši vien daži kilometri no dzimtas mājām, zirgs kļuva tramīgs un sparīgi vilka ratus. Braucēji palaida pavadu un ļāva zirgam pašam atrast pareizos ceļa pagriezienus mājup. Ticis mājās un palaists savā vaļā, zirgs aizskrēja uz to āboliņa lauku, kur pirms kara tika piesieti zirgi. Zviedza un skrēja uz visām pusēm.

Pirms trim gadiem piedalījos piemiņas sarīkojumā Slītē. Tur ir piemiņas vieta latviešu un igauņu bēgļiem, kas 1944. un 1945. gadā ar laivām ieradās Gotlandē. Uzrunājot klātesošos bēgļus un viņu pēctečus, atzinu, ka ir kas tāds, ko es nevaru izjust un aptvert. Proti, viņiem bija iespēja dzīvot brīvā pasaulē, taču viņiem tika atņemta dzimtā zeme. Es uzaugu padomju okupācijā. Man nebija pat sapņu par došanos brīvajā pasaulē, tomēr es dzīvoju Latvijā, savu senču zemē.

Pirms gadiem 20, kad es biju nedaudz jaunāks, mani mazliet kaitināja tā nebeidzamā ņemšanās ap Latvijas okupāciju. Gribējās domāt par rītdienu, par nākotni. Gadiem ejot, esmu sapratis, ka mums vēl ilgi neizbēgt no PSRS okupācijas laika piesaukšanas un apzināšanās. Arī mūsu šodienas satikšanās ir tieši saistīta ar okupācijas sekām.

  1. gadā Latvijas tauta tika saplosīta, un turpmākajos 50 gados 3 okupāciju laikā tā tika nīdēta, apspiesta un metodiski iznīcināta.

Dzīvi palikušie, tie, kuri varēja aizbēgt uz rietumiem, tie, kurus izsūtīja uz Sibīriju, tie, kuri palika Latvijā un viņu pēcteči nekad līdz galam viens otru nesapratīs, jo nespēs iedomāties un izjust atšķirīgos dzīves un sadzīves apstākļus.

Tā ir Latvijas tautas traģēdija, kas ir jāapzinās. Ar to – jāsadzīvo. Mums nav jābūvē gaisa pilis un jāpiedzīvo vilšanās.

Katram latvietim ir un var būt sava Latvijas drošai uzplauksmei nozīmīga loma.

2005. gadā atgriezos Latvijā. Biju nostrādājis 10 gadus ārzemēs. Toreiz mani daudz kas neapmierināja Latvijas ikdienā, sadzīvē un politikā. Sajutos kā ārzemju latvietis, kam Latvija ir sveša un gribas visus pamācīt.

Taču drīz vien nonācu pie būtiskas atziņas, par kuru esmu pats uz savas ādas atkārtoti pārliecinājies, atkal strādādams ārzemēs – vēstniecībā Dānijā un Zviedrijā. Proti, padoms un labvēlīgi kritiskas balsis, svaigs skats no malas vienmēr var būt noderīgs pamudinājums, tomēr darba veicēji dzīvo Latvijā. Tikai viņi lems un diendienā izdarīs savas izvēles. Tikai viņi veidos Latviju tādu, kāda viņiem būs vajadzīga.

Mēs, tie no mums, kas uz laiku vai pavisam esam nolēmuši dzīvot ārpus Latvijas, varam nākt ar savu padomu un labo gribu, bet darītāji būs Latvijā. Šī atziņa ir ļoti svarīga arī jūsu kongresam, jo, tikai to tā īsti aptverot, mēs spēsim izvairīties no vilšanās. Dodot Latvijai, mums nav jāsagaida, ka mūsu domas īstenosies. Ja ir vēlme tās īstenot, tad jābrauc uz Latviju.

Vai jūs esat kādreiz mēģinājuši iedomāties to, kāda izskatītos Latvija, ja 90. gadu sākumā kaut vai tikai trešā daļa no trimdas būtu gribējusi un spējusi atgriezties un iedzīvoties mūsu zemē?

Tomēr atgriezīsimies šodienā. Tā ir pilna ar smagiem pārbaudījumiem. Taču vai iepriekšējām paaudzēm bija viegli?

Krievija vismaz 800 gadus ir centusies ietekmēt norises Latvijā, tomēr tas, ko mēs piedzīvojam pēdējos gados, ir kaut kas īpašs. Krievijas draudi Eiropai un naidīgas darbības pret Latviju turpināsies. Krievija izmantos katru mūsu vājumu un apmulsumu, lai vēl vairāk vājinātu Latvijas valsts drošu attīstību un sanaidotu tautu. Tā ir Latvijas ikdienas skaudrā īstenība. Bet šoreiz nerunāsim par Krieviju.

Daudz lielāki draudi ir mūsu pašu nevēlēšanās vai nespēja gādāt par savu Latviju. Pirms 26 gadiem saņēmām to mantojumā, un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai pratīsim Latviju saglabāt.

Valsts pastāvēšana balstās uz cilvēku ticību un gribu, uz viņu ikdienas izvēlēm un rīcību.

Cik stipra ticība Latvijai ir tiem cilvēkiem, kuri kaut kāda iemesla dēļ šobrīd dzīvo svešumā?

Katram pašam uz to diendienā ir jāspēj atbildēt. To neviens no malas nepateiks. Tāpēc uz Eiropas un pasaules latviešiem gulstas milzu atbildības nasta.

Šajā zālē ir pulcējušies apņēmīgi un stipras gribas cilvēki, kas domā un rūpējas par to, kā saglabāt latvietību svešumā. Katram no mums atsevišķi un visiem kopā ir jāatbild uz daudziem pretrunīgiem jautājumiem.

Piemēram, kā nevairot sarūgtinājumu pret Latviju, nesaprašanos starp diasporu un tautu Latvijā, kā saviem ārzemju draugiem un darbabiedriem pastāstīt par Latviju, mūsu tautas vēsturi un kultūru. Kā panākt mūsu bērnu palikšanu latviešos? Kāpēc viņiem vispār būtu jāprot latviešu valoda? Ko nozīmē būt latvietim Zviedrijā vai jebkur citur svešumā?

Par to ir nepieciešama atklāta saruna diasporas kopienās. Jūs esat tie, kas šo sarunu virzīs un vadīs. Jums ir jādomā arī par to, kādā veidā finansēt latviskumu un latviešu sabiedriskās dzīves norises. Trimdas sabiedrības prata to izdarīt laikā, kad Latvija bija okupēta.

Tagad vērojama savdabīga tendence – jo vairāk latviešu pārceļas uz dzīvi ārzemēs, jo lielākus līdzekļus un atbalstu Latvijas valsts sniedz diasporai. Man nav viennozīmīgas atbildes uz jautājumu, kā to pareizāk izdarīt, taču saskatu šajā procesā sava veida bīstamību. Ja mums kopīgi neizdosies atrast saprātīgu risinājumu, var sagaidīt, ka šī tēma kļūs par kārtējo Latvijas tautas saķildošanas pamudinājumu. Mūsu visu atbildība ir to novērst.

Pērn Zviedrijā pieminēja Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas 25. gadadienu. Zviedru politiķi man jautāja, kā to svinam Latvijā. Atbildēju, ka īstenībā katra Latvijas pastāvēšanas diena mums ir kā sava veida svētki.

Tuvojas mūsu valsts simtgade. Man gribētos cerēt, ka šis nozīmīgais notikums kalpos kā pamudinājums mums visiem, lai uzdotu būtiskus jautājumus par to, kādu mēs vēlamies ieraudzīt mūsu zemi un valsti pēc 10, 50 un 100 gadiem. Katram no mums pašam ir jāsaprot, ko es varu un gribu darīt, lai mana iedomātā Latvija īstenotos, piepildītos.

Katram no mums ir jānopelna Latvijas valsts pastāvēšana. Ar mūsu pašu darbu, ar rūpēm, labestību un Latvijas mīlestību. Tikai tādā veidā mēs varēsim svinēt Latvijas pastāvēšanu katru dienu.

 

Apskati arī citus rakstus par sekojošajām tēmām: