Latvietes dienasgrāmata. 17. nodaļa

airplan
Foto: Ilustratīvs attēls, pexels.com

Vai arī jums ir tā, ka dažas dienas ir tādas, ka šķiet – tās nekad nebeigsies un lai arī kāds nogurums, esi skrējis, svīdis un strādājis, iemigt nevari un viss. Citas lido vēja ātrumā – tikko pamodies, nepaspēji ne  pat kafiju padzert, ne vakariņām laiks atlicis,  un nu jau atkal tumšs, vēls vakars un atkal esi noguris un atkal tas pats, iemigt ir tik grūti. Tūkstošiem  dažādu domu rosās un neļauj atslābināties ne minūti. Domas par sevi, bērniem, vecākiem, draugiem, paziņām…. par visu, kas varētu notikt tad, kad neesi klāt. Ja esi tuvumā, viss vienkāršāk.  Es zinu, ko tas nozīmē man – manas smadzenes signalizē, ka ir jāatpūšas, jāatslābinās, jāpalutina sevi, jāizraujas no ikdienas.  Vai man izdodas? Nē… praktiski neizdodas, nekad.

Lai arī biju brīvdienas pavadīt Latvijā ar savējiem, tāpat uztraukumi neizpalika. Tētis kļūst arvien nevarīgāks un nevēlas to atzīt, mammai spēka un izturības arī  vairs nav daudz, un es nevaru un arī nespēju būt blakus. Es bēgu no tā, jo neesmu tik stipra, lai tiktu ar to galā, lai redzētu un samierinātos. Atkal mammas asaru pilnais, pārmetošais skatiens un jautājums – nu, kad tu brauksi atpakaļ? Nu nebraukšu, jo neesmu es savai valstij vajadzīga! Savai ģimenei droši vien, bet  “uz kakla sēdēt” ne saviem bērniem, ne vecākiem es nevēlos.

Es zinu, ka daudzi mani draugi un bijušie kolēģi, arī mana māsīca un brālēns, varētu būt apvainojušies uz mani, jo es pat nepiezvanīju, nedevu iespēju satikties.Es biju egoiste, šo nedēļu darot to, ko es gribēju, nevis pildot pienākumus, esot tādai, kādu mani uztver, vēlas redzēt un domā, ka pazīst. Man ir pēdējais laiks iemācīties būt egoistei.

Atgriežoties Londonā, biju plānojusi satikties ar paziņu no bijušās darba vietas un viņas meitu, kura šobrīd studē Londonā, taču kaut kas vienmēr izjauc labos nodomus. Divi lidmašīnu reisi, kas man bija jāsagaida, tajā dienā kavējās par 3 stundām. Tādēļ satikšanās Londonas centrā pēc darba un laicīga atgriešanās mājās, lai no rīta atkal celtos 4.15, ir praktiski neiespējama. Gan jau būs citas reizes, jo mamma noteikti brauks apciemot meituku. Starp citu meitukam vārds tāds pats kā manai metai. Varbūt tāpec man bija skumji, ka netikāmies.

Biju plānojusi apmeklēt 18.novembra svinīgo pasākumu Londonā, taču pāris dienas pirms tā man piezvanīja kāds sens draugs, kurš ilgu laiku skaitījās pazudis. Jā,  pazudis, nu vismaz man, jo bija zuduši visi kontakti un cilvēks vienkārši nebija atrodams.Es ar nelielām bažām, tomēr uzklausīju viņa stāstu, ar šaubām noticēju visām likstām, kurās viņš pēdējo mēnešu laikā iepinies un piekritu vakariņām sestdienā, 18.novembra vakarā. Mainot visus savus plānus.

Kāpēc man vienmēr gribas ticēt labajam, piedot, uzticēties? Es gaidīju gandrīz pusotru stundu restorānā, kurā bijām norunājuši tikties vakarā, kad varēju satikties ar citiem latviešiem un svinēt. Labi, ka tur bija viesmīlis, kurš jau kādu laiku man pazīstams, vēl no tiem laikiem, kad es viesnīcā istabene biju. Man nebija jāmaksā par ūdeni, vīnu (to man “ uzsauca” )  un galdiņu, kas nestu viņam vismaz “ tējas naudu” . Pazīšanās noder visur. Arī šādās situācijās.

Par “ tējas naudu” vai “tips” runājot … Es ilgu laiku nevarēju pieņemt, ka arī manā šī brīža darba pozīcijā , dod “tips”. Mums tas īstenībā ir aizliegts un par to pat var atlaist no darba. Bet vai kāds no jums atteiktos un mestu  atpakaļ 20 vai 50  mārciņu banknoti, kas tiek ieslidināta rokassomiņā vai žaketes kabatā? Sistu roku pie krūts – es neesmu “tāds”?   Nu kāds? Ar principiem? Man ir tādi, bet  dažās atsevišķās lietās tie diezgan ātri var sagrūt. Ja man jāpavada pusstunda vai stunda  ar klientu, kurš nav klausījies manus norādījumus  un instrukcijas, vai arī apzināti mānijies pirms drošības kontroles, kurš pieprasa pavadīt viņu iepirkties, kurš ir rezervējis taksi pirms lidmašīnas nosēšanās laika un pārmet man, ka rindā  ir jāpagaida 15 min  vai nedaudz vairāk ( tajā pašā laikā visi gaida arī vairāk kā stundu), kad netiek galā pats ar savu bagāžu vai arī paņem svešu čemodānu un tikai pie iekāpšanas taksī atjēdzas, ka tas nav viņa…… tad es kļustu merkantila. Un es esmu nikna.  Un esmu iemācījusies smaidīt bez jūtām.  Es neatļaujos ņemt šo “ tējas naudu” atklāti un arī pieredzējuši klienti to zina, viņi māk atrast īsto brīdi, vietu, situāciju. Taču, ja kāds nekautrējoties, drīzāk it kā dižojoties un rādot man it kā manu vietu, man mēģina iedot monētu sauju par manu attieksmi un palīdzību, es ļoti pieklājīgi atsakos. Mans darbs ir vairāk vērts kā 50 pensi. Vairāk nekā sauja sīknaudas. Un par to es saņemu atalgojumu. Izklausās vīzdegunīgi. Jā, tā arī ir. Es tiešām esmu lepna par to, ko daru. Lai arī tas nav mans privātais bizness. Esmu vienkārša darba darītājs.

Lielbritānijā nav korupcijas? Nav “blatu”, radu un paziņu būšanas? Viss atkarīgs tikai no katra paša? Nu pārsvarā tā arī ir, taču ir arī cita pieredze. Es jau pieminēju, ka mana kompānija zaudēja kontraktu, pat biju gatava doties stradāt uz Skotiju. Un? Pirms pāris nedēļām mums paziņo, ka kontrakts ir atgūts! Urāā… Ja vien nebūtu tāda nepatīkama pēcgaršas sajūta. Par pērkamību. Kādu cenu samaksāja par mums ? Un kam tas izdevīgi? Kurās kabatās naudiņa aizgāja? Un kā tas kopumā ietekmēs to, ko es un mani kolēģi dara? Jautājumu daudz, atbilžu nav. Man tika apsolīts, ka nākamā  “supervisor”  pozīcija ir mana. Tas viss aizkavējās tik dēļ šīs “story about new contract” . Es atbraucu no brīvdienām un nu man jāapmāca mūsu jaunais “supervisor”  vārdā  Ahmeds, kurš vispār nekad nav strādājis lidostā, kurš nezin pašas elementārākās lietas, lidostas noteikumus, nezina, kā un kas jādara,  šķērsojot drošības līniju, kādi noteikumi pastāv, sagaidot pasažierus, kad drīkst un kad nedrīkst pavadīt vai sagaidīt pasažieri tieši lidmašīnā. Viņš neko nezina. Bet viņš ir mūsu kompānijas “operation manager”  kaut kādas tur n-tās  pakāpes brālēns. Ahmeds šobrīd cenšas, taču man ir lielas šaubas, vai viņa intelekts spēs tikt galā ar šo visu. Laikam viņs ir šo to sapratis, tāpēc cenšas iekļūt, pierakstīties visās FB grupās, kurās esmu es. Esmu viņa glābējsalmiņš. Ha, ha, ha.

Un tagad kompānija meklē jaunus darbiniekus. Esmu to publicējusi vairākas reizes latviešiem pieejamajos saitos, taču atsaucība nav bijusi liela.Esmu sazvanījusies ar dažiem, kas bija izrādījuši interesi, taču reāli neredzu nevienu, kam tiešām ir bijusi vēlme strādāt Heathrow lidostā. Visiem šķiet, ka te uzreiz nauda kritīs no gaisa. Kad uzzina, ka jāsāk ar valsts noteikto minimumu, tā interese uzreiz pazūd. Manuprāt, vispirms ir sevi jāpierāda – nu izturi kaut to pārbaudes laiku, nokārto valodas eksāmenu un uzvelc uniformu. Jā, uzvelc uniformu! Ja prātā nekas nenoklikšķēs, tad varbūt ej par māju uzkopēju, kur ap 10 mārciņām stundā, par krāsotāju, flīzētāju vai vienkāršu strādnieku stradā melnu muti par 12-15 marciņām. Protams, ja tu to vari. Ja māki. Dari!Ja rokas pareizi augušas.

Uniforma dara savu.. Vai nu liek cienīt un respektēt vai arī rosina mēģināt pazemot visos iespējamajos variantos. Tā atver visas slūžas – veidu kā tevi uzrunā uz ielas (vai arī mēģina apzināti iesaistīt konfliktā) vai arī  veikalā uzrunā vārdā , ko izlasa uz tavas formas uzšuves vai “name badge” un, atklāti sakot, tas ir ļoti forši šeit, Londonā. Bet nebija Latvijā. Nav iespējams saskaitīt tās reizes, kad mani ir provocējuši, mēģinot pieskarties ierocim, ko nēsāju dienesta laikā, apspriežot aiz muguras, demonstratīvi aizspiežot degunu manā klātbūtnē, veikalā, rindā pie kases. Kas to darīja? Pārsvarā muskuļoti, sporta tērpos ģērbušies, skūti un tetovēti vīrieši. Parādīja tikai to, ka ir lupatas.Tikai manas uniformas dēļ. Man ir uzaugusi bieza āda, dažāda veida uniformas valkājot kopš 26 gadu vecuma.  Ak, nē – forma bija arī bērnudārzā un veikalā , kurā strādāju. Tātad jau kopš 18 gadu vecuma. Uniformas. Dažāda veida, un tas arī visu nosaka. Vienā un tajā pašā darba vietā, uzvelkot dažādu kompāniju uniformu, attieksme absolūti mainās. Arī kompānijas slavai vai neslavai ir nozīme. Līdz ar to strādāt par minimālo algu respektablā kompānijā ir daudz labāk, nekā būt menedžerim kompānijā, kuru nerespektē, ja vēlies, ko dzīvē sasniegt vai tikai nopelnīt… Ak, es sapinos vārdos.

Gaidām Pirmo Adventi un Ziemessvētkus!

 

Apskati arī citus rakstus par sekojošajām tēmām: