Latvietes dienasgrāmata.13 daļa

brilles
Foto: Ilustratīvs attēls, pexels.com

Kā laiks skrien, gandrīz kā dziesmā.

Tikko maijs un nu jau vasarai beigas. Jūlijs.

Un mana dzimšanas diena. To reti, kad svinu, bet šoreiz gribējās. Ne jau dāvanu vai sevis sumināšanas dēļ. Gribējās svētkus.  Jo vairāk tāpēc, ka Līgo svētkos Londonā tā arī nepulcinājām latviešus. Tik ļoti dramatiski notikumi šeit sen  nebija pieredzēti tik īsā laika posmā!

Līdz šim nespēju saprast, kur palika aptuveni 600 cilvēku ugunsgrēka laikā daudzstāvu dzīvojamajā ēkā, kur vajadzēja būt aptuveni 700 iedzīvotājiem, 120 dzīvokļos. Kur viņi izgaisa? Ja izglābās mazāk par 100?

Dažu brīdi bail aizmigt. Man ir ļoti kluss rajons, tikai lidmašīnas šad tad traucē. Es zinu, ka netālu no manis dzīvo latvieši. Taču nezināju, ka viņi tik skaļi dzied… Līgo dziesmas. Lai arī melodija klibo, vārdus aizvieto “ mmmmmmm”,  taču saprotams, ka ir tāda liela vēlme uzdziedāt!!

Pirms pāris dienām savā autobusu pieturā redzēju trīs jaunēēēkļus… Tieši tā – jaunēēēkļus, jo par jauniešiem tos nenosaukt, arī par vīriešiem nē. Sēž trīs no viņiem  uz soliņa, ietrekterē alu un šņabi no melniem maisiņiem un domā, ka neviens viņu aizraujošo sarunu nesaprot. Apsprieda arī mani, izlikos, ka nesaprotu, jo nedzirdēt nebija iespējams. Sarku un bālēju. Tikai tad, kad mans autobuss pienāca, novēlēju viņiem jauku dienu! Tās sejas, man šķita, uzreiz ieguva  citu krāsu!

Bija tādi lieli plāni latviešiem Londonā svinēt Līgo.  Kas notika?  Nekas. Un kāpēc – tā ir daudzu apstākļu sakritība. Man žēl, ka tā. Sāpīgi ir arī tas, ka  ziedoju savu laiku, līdzekļus, arī psiholoģiski nav viegli komunicēt ar dažādiem cilvēkiem. Un ko saņemam pretī?  Pilnīgu vienaldzību. Es tiešām nesaprotu, kāds spēks bīdījis mūsu Lalondas pirmsākumus. Šobrīd iestājusies miršanas stadija.

Gribi atnākt uz pasākumu ar dzīvo mūziku, atrakcijām, sporta spēlēt, padejot, patusēt – nu taču nāc! Te ir tādi muļķi, kas to visu organizē par brīvu un vēl saņem kritiku, izsmejošas piezīmes.

Bet lai jau…

Taču es negribētu būt arī  Bērzes Strazdu  Līgo pasākumā. Trīs dienas tusiņš?  Teltīs?

Nu, piedodiet, manos gados tomēr komforts ir būtisks, kā arī pilnīgi pietiktu ar vienu, tiešām latvisku mūziķu grupu vienam Līgo vakaram. Festivāli, lai notiek citā laikā. Pašā pēdējā brīdī bija pieejmas biļetes uz vienu, Līgo dienu.

Laima… Tik skumji šobrīd.  Aizmigt un nepamosties. Laikam tāpēc mans miegs vairs nav  tik mierīgs. Mēs nebijām draudzenes, pat paziņas nē. Taču viņa tik ļoti priecājās, kad sāku apsvērt domu un prasīt padomu kā  pārbraukt uz Spaldingu. Nu jau vairs nē. Palikšu šeit, Londonā. Gaidīšu atbildi par manu paaugstinājumu vēl 2 nedēļas. Ja nē, tad atkal jāuzņemas risks mēģināt  ko jaunu. Laimes spēle.

Ja tā padomā, es tajā nekad neesmu zaudējusi!

Lai arī cik ir bijis grūti, lai arī liekas, ka visa pasaule sabrūk uz taviem pleciem, nekad nav bijis tā, ka risinājums nerodas.

Reiz, kad sajutos vāja un slikti, mana meita mani nostrostēja ne pa jokam, un būtiskākā doma tajā visā bija tā, ka lai arī cik es nepareiza, slikta, citādi domājoša, tomēr viņai ir no kā ņemt piemēru – labu vai sliktu, to jau ne man un  ne jums lemt. Galvenais, ka spēks ir un būs.

Apskati arī citus rakstus par sekojošajām tēmām: