«Laimes zemes sindroms»: labāk par minimālo algu strādā ārzemēs

lasa
Foto: Apollo.lv

«Tā sēņu padarīšana nav no vieglākajiem darbiem, ne Īrijā, ne kur citur. Cik nu vispār tā ir vilinoša…» saka Latvijas Darba devēju konfederācijas Latgales reģiona vadītājs Juris Guntis Vjakse, komentējot decembra sākumā Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Latgales filiālēs paredzēto Īrijas sēņu audzētāju pārstāvju viesošanos, lai vervētu sēņu lasītājus.

Pašmāju uzņēmēji nevar paplašināt ražošanu, jo nav kas strādā, kamēr mūsu augstskolās izglītību ieguvušie turpina doties uz vecās Eiropas valstīm, lai strādātu vistu un sēņu fabrikās, par apkopējiem un sētniekiem – darba vietās, par kurām Latvijā viņi, raucot degunu, teiktu: «Fui, nemūžam!» Valdība izliekas nemanām, ka lauksaimniecībā akūti trūkstošos sezonas strādniekus var piesaistīt tikai no kaimiņvalstīm, kas ir ekonomiski atpalikušākas par Latviju, – Ukrainas, Baltkrievijas, Bulgārijas.

Tikmēr robus mūsu ekonomikā turpina izmantot ārvalstu darba ņēmēji, vervējot «lēto darbaspēku» Latvijas reģionos. Sēņu audzēšanas uzņēmumu pārstāvji apmeklēs Jēkabpili, Rēzekni, Alūksni, Balvus un Gulbeni. Lai pieteiktos, nav vajadzīgas angļu valodas zināšanas – pietiek ar fiziskā darba tikumu un spēju darboties komandā. Darba meklētājiem sola maksu atkarībā no novāktā daudzuma, bet ne mazāk kā 9,25 eiro stundā.

Jaunieši negrib «rukāt» un maz nopelnīt

«Ieliku sludinājumu, ka meklēju lentzāģa operatoru. Uz rokas var nopelnīt 500 eiro. Nepiezvanīja neviens!» nesen kāds vietējais uzņēmējs sūdzējās Jēkabpils novada domes priekšsēdētājam Raivim Ragainim. Desmitajā lielākajā Latvijas pilsētā  darbaroku trūkst būvniecībā, kokapstrādē, šūšanas uzņēmumos. «Būvniecībā vispār neviens vairs negrib strādāt,» saka novada vadītājs. «Darbaspēka mūsu pusē ir aizvien mazāk. Uzņēmēji saka, ka gribētu paplašināt ražošanu, bet viņi to nevar izdarīt, jo nav kas strādā.» Veidojas apburtais loks. Darba meklētāji sūdzas, ka nevar atrast kvalifikācijai atbilstošu darbu ar normālu atalgojumu. «Paradokss: pie mums šie cilvēki neparko nedarītu mazkvalificētu darbu, bet ārzemēs strādā sēņu pārstrādes rūpnīcā, par sētniekiem un apkopējiem.» Lai gan strādīgs, atbildīgs cilvēks Jēkabpils novadā var atrast darbu, kur maksā vairāk par minimālo algu, no 500 līdz 700 eiro uz rokas, viņš tik un tā izvēlas doties peļņā uz ārzemēm, jo notic ilūzijām, ka tur būs «laimīgā zeme». Tas, ka cilvēks gūst pieredzi, iemācās valodu, pie viena apskata pasauli un atgriežas, ir labi. Bēdīgākais, ka strādīgākie paliek ārzemēs. Ragainis uzskata, ka viens no iemesliem, kāpēc cilvēki turpina braukt strādāt uz ārzemēm, saistīts ar nesamaksātiem kredītiem, ko no 500 un 600 eiro lielas algas nevar atdot. «Jaunieši redz, kā vecāki strādā garas darba stundas, dienu no dienas, un neko daudz nenopelna. Viņi tā negrib dzīvot.»

Jēkabpils uzņēmēju biedrības vadītājs Egils Bojārs uzskata, ka pilsētā problēmu atrast darbiniekus nav – tā drīzāk ir lauku problēma. «Sākot ar Ogri, tālāk uz mūsu pusi, paveras tukši ciemati un pilsētas. Bizness ir Rīgā un Pierīgā,» saka Jēkabpils uzņēmēju biedrības valdes locekle Ilona Studāne, apliecinot, ka arī uzņēmēji nav bez grēka. Jēkabpils pusē darba vietas ir kokapstrādes uzņēmumos, kas eksportē izejmateriālus bez augstas pievienotās vērtības – pārsvarā dēļus. Izņēmums ir, piemēram, SIA «Ošukalns» eksportētās saunas. Otrs variants – uzņēmumi, kas apgūst Eiropas fondus. Piemēram, ceļu būvētāji. Savukārt mazie uzņēmumi, kas strādā iekšējam tirgum, nīkuļo.

«Tā ir tikai konkurence darbaspēka tirgū, kurā mēs visi esam līdzvērtīgi cīnītāji,» saka Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs Monvīds Švarcs. Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Rēzeknes filiāle piedāvā vakances, kas ilgi stāv tukšas. «Katastrofāli trūkst vidējas kvalifikācijas darbinieku,» saka Švarcs.

Viņš norāda uz kādu būtisku, līdz šim maz apspriestu problēmu publiskajos iepirkumos: uzņēmējs, piedaloties pašvaldības izsludinātajā konkursā, dokumentos norāda vienu atalgojumu strādniekiem, bet realitātē maksā mazāk. «Ieraksta darba tirgum adekvātu summu, bet maksā minimālo algu un brīnās, kāpēc nav kas strādā,» sāka Rēzeknes novada vadītājs. Jāņem vērā arī attālums līdz darba vietai un darba apstākļi. Novada mērs uzskata, ka NVA tā sauktā mobilitātes programma, kas paredzēta, lai palīdzētu cilvēkiem atrisināt «tālās darba vietas» problēmu, nedarbojas. «Ja cilvēks dzīvo laukos – 40 kilometru attālumā no pilsētas, kur viņam ir darbs ar minimālo algu, viņš nevar to apvienot.» Padzīt visus no laukiem un sadzīt pilsētā arī nav risinājums. Vēl viena problēma – latvietim nav «uzņēmēja gēna». Visi meklē ideālo darba devēju, bet nav gatavi paši kļūt par uzņēmējiem. «Kad skolās jautājam par nākotnes plāniem, tikai 1% atbild, ka domā par savu biznesu,» stāsta Švarcs. Tāpēc novada četrās vidusskolās ir izveidoti uzņēmējdarbības un izglītības kontaktpunkti. «Mācām biznesa domāšanu un veidojam saikni ar Rēzeknes augstskolu, lai jaunieši saprastu, ka labu izglītību var iegūt tepat, un viņus nevilinātu Rīgas gaismas. Bizness nenozīmē tikai ražot – ar radošumu un intelektu var izdarīt ļoti daudz.»

Jāņem tas, ko var dabūt

Rēzeknes novada uzņēmēju biedrības vadītājs Juris Guntis Vjakse nopūšas: ar vecās Eiropas labklājības līmeni konkurēt nevaram. Arī viņa vadītajā uzņēmumā, kurā algu līmenis ir augstāks par vidējo, intelektuālā darba veicējus nav viegli noturēt, jo ārvalstīs viņiem tiek piedāvāts augstāks atalgojums. Vjakse norāda uz samilzušu problēmu: lauksaimniecībā, kur vajadzīgi sezonas strādnieki, ir sarežģīti pieņemt darbā baltkrievus, ukraiņus, bulgārus vai rumāņus. «Latvijas darbaspēku mēs nevaram noturēt, bet polis, vācietis vai dānis pie mums nebrauks, tāpēc vajadzētu skatīties, ko varam dabūt.» Valdībai šīs problēmas ir zināmas, bet nekas netiek darīts, jo tēma neveicinātu politisko popularitāti.

Turklāt Vjakse uzskata, ka bezdarbnieku programmas nemotivē iesaistīties darba tirgū – izdevīgāk palikt bezdarbniekos un izmantot priekšrocības, ko dod Eiropas sociālais fonds. Pēc viņa domām, lauku «izmiršanas» tēma nav viennozīmīga. «Kapitālistiskajā Eiropā laukos dzīvot var atļauties tikai bagāti cilvēki – lielie fermeri vai tie, kas strādā attālināti.»

Atgriezīsies, kad būs pensijā

Joprojām no Latvijas ik gadu aizbrauc apmēram 1% no kopējā iedzīvotāju skaita. Izbraukšanas tendence nesamazinās, gluži otrādi – pērn valsti atstāja vairāk cilvēku nekā 2015. gadā, saka demogrāfs Ilmārs Mežs. No Latvijas 2016. gadā izceļoja  20 600 cilvēku – par 500 vairāk nekā 2015. gadā. 2016. gada laikā kopējais cilvēku skaits saruka par 0,97%. 2015.gadā iedzīvotāju skaits samazinājās par 0,87%. Pēc viņa domām, arī no 2017. gada rādītājiem neko labu gaidīt nevaram.

Savukārt fakts, ka Īrijas sēņu audzētāji piecās Latvijas pilsētās meklēs sēņu lasītājus, būtībā neko nemaina. «Tie, kas būtu braukuši uz Angliju, tagad aizbrauks uz Īriju.» Viņš norāda, ka Jēkabpils, Rēzekne, Alūksne, Balvi un Gulbene, kur tiks meklēti strādnieki, ir reģioni ar augstu bezdarbu.

Reemigrācijas atbalsta pasākumi nav devuši gaidīto rezultātu. Par atgriešanos domā tikai ceturtā daļa no ārvalstīs dzīvojošajiem. Turklāt viņi atgrieztos tikai gadījumā, ja apstākļi būtu labvēlīgi. «Daudzi no tiem, kas atgriezīsies, to darīs tikai pensijas gados.»

Apollo.lv

Apskati arī citus rakstus par sekojošajām tēmām: