Intervija ar Alesteru Kempbelu – vīru, kurš netic viltus ziņu uzvarai

alisters
Foto: Delfi.lv

Bijušā Lielbritānijas premjerministra Tonija Blēra vēlēšanu kampaņas stratēģis, padomnieks un vēlāk preses sekretārs Alesters Kempbels ir optimists. Citādi nevar skaidrot viņa degsmi līdzās vadošā intervētāja darbam prestižajā vīriešu žurnālā “GQ”, kā arī komunikācijas stratēģiju lekciju lasījumiem visā pasaulē kļūt par vienu no redaktoriem laikrakstā “The New European”, kura mērķis ir pārtraukt “Brexit” vai vismaz panākt Lielbritānijas iestāšanos atpakaļ Eiropas Savienībā vēlāk.

Kāpēc politiķiem nepieciešami padomnieki? Kāda parasti ir viņu ietekme?

Jebkuram nopietnam politiskajam spēlētājam ir nepieciešams padomnieks jeb pavadonis. Ne tāpēc, lai virzītu, bet lai gluži vienkārši palīdzētu, jo neviens nespēj zināt pietiekami daudz un orientēties visos jautājumos, kā arī izsekot visai informācijai, lai noskaidrotu visu jauno. Mēs to redzam arī profesionālajā boksā un golfā, kur šādi palīgi profesionāļiem ir nepieciešami, jo viņi spēj paskatīties no malas un novērtēt, kas tev ir jāzina. Viņi ir kā ceļveži, kuri palīdz sagatavoties gaidāmajiem pasākumiem, palīdz sagatavot runas, tie ir cilvēki, kuriem vari uzticēties. Uzticama komanda ap tevi, kam spēj uzticēties, domāju, ir vienlīdz svarīga gan sportā, gan uzņēmējdarbībā, gan politikā.

 Vai tas ir laika gaitā mainījies?

Domāju, ka tā tas ir bijis vienmēr. Ir mainījušās citas lietas, piemēram, ja paskatāmies senākā pagātnē uz ievērojamākajiem vīriem, piemēram, uz Lielbritānijas premjerministru Vinstonu Čērčilu vai ASV prezidentu Ābrahamu Linkolnu, viņi dzīvoja pavisam citādā laikā ar pavisam citādiem izaicinājumiem. Arī viņiem bija padomnieki, un viņu uzdevums laika gaitā nav mainījies – katrā noteiktā situācijā politiķim palīdzēt saprast, kas viņš ir, kādi ir apstākļi un ko viņš vēlas darīt.

Tikmēr, protams, mainījies ir tas, kā politiķi skaidro savu rīcību. Piemēram, Linkolnam vajadzēja apceļot valsti un katrā vietā uzstāties ar runu. Tagad, kā mēs to redzam Donalda Trampa gadījumā, tehnoloģijas piedāvā tavu ziņojumu pavēstīt pasaulei tūlītēji. Savukārt padomnieki un palīgi turpina palīdzēt pārraudzīt esošo grafiku, lai personas ar milzīgu atbildību varētu vienlaikus orientēties neskaitāmos jautājumos un saglabātu skaidru galvu.

Jūs pieminējāt Trampu. Pirms dažām nedēļām viņa atlaistais FIB vadītājs Džeimss Komijs publicēja piezīmes, kurās cita starpā rakstīja, ka neesot neviena, kurš Trampu spētu “saturēt”. Vai ticat, ka var būt tik ietekmīgā amatā bez nevienas uzticības personas?

Viņš ir tāds fenomens, kādu mēs vēl nekad iepriekš neesam redzējuši. Pats galvenais, ka viņš ir narcistisks – viņam visu laiku nepieciešams dzirdēt atzinību. Tas savukārt novedis pie tā, ka viņam apkārt noturas tikai tie cilvēki, kuri saka to, ko viņam ir patīkami un glaimojoši dzirdēt. Tas ir ļoti, ļoti bīstami.

Jūs sakāt, ka tas ir bīstami, bet izskatās, ka Trampa paraugam seko arī citi. Viņi saka vienkāršas plašām masām saprotamas lietas, un tas gūst atbalstu.

Tā ir. Šķiet, spilgtākais piemērs ir [Filipīnu prezidents Roberto] Duterte. Tomēr visvairāk Trampa idejas patīk labējiem un galēji labējiem spēkiem, bet ne visiem.

Paskatāmies, ka viņš ieņem pasaulē varenākās valsts vadītāja amatu, bet visa Trampa darbība ir šo varu mazinājusi. Viņš ir panācis, ka pasaulē varenāko valsti vairs nerespektē – nedomāju, ka citviet pasaulē šāds pārvaldes modelis patiešām tiek ņemts kā pozitīvais piemērs.

Ja tagad aptaujātu iedzīvotājus dažādās valstīs pasaulē, ko viņi domā par Trampu, esmu pārliecināts, ka šis viedoklis nebūtu viņam ļoti glaimojošs. Notiek tieši pretējais – masas ir strauji zaudējušas ticību šādiem politiķiem.

Paskatoties apkārt, redzam, ka šobrīd popularitāti gūst pavisam cita veida politiķi. Ņemam par piemēru jaunos un progresīvos – Džastinu Trudo Kanādā, Emanuelu Makronu Francijā, Džasindu Ardernu Jaunzēlandē. Viņi ir respektabli, nopietni un pratuši savas valstis nolikt starptautiskās politikas priekšplānā. Tas ir Trampa pretstats, kas gūst atzinību, kamēr no ASV prezidenta rīcības jebkurā brīdī tiek sagaidītas jauns apdraudējums ierastajai kārtībai.

Viens no jūsu pieminētajiem jaunajiem līderiem – Makrons – nesenā runā Eiropas Parlamentā brīdināja par iekšējās šķelšanās draudiem pašā Eiropā. Jūs esat pazīstams “antibreksiteris”, esat kļuvis par avīzes “New European” redaktoru. Kāds ir tās mērķis – “salīmēt” Eiropu, panākt jaunu referendumu par Lielbritānijas neizstāšanos no Eiropas Savienības?

Pilnīgi noteikti man tas ļoti patiktu. Uzskatu, ka [Deivids] Kamerons darīja nepareizi, izsludinot referendumu, bet pēc tā viņam jau bija ļoti grūti atkāpties no iepriekš solītā. Tomēr patlaban es ceru, ka Terēzai Mejai izdosies panākt tik ļoti, ļoti sliktu vienošanos ar Eiropas Savienību par izstāšanās noteikumiem, ka mēs sagaidīsim jaunu referendumu.

Izstāšanās un iestāšanās no jauna gan noteikti prasītu ļoti ilgus gadus…

Tā ir, tāpēc tas ir jāpārtrauc vēl pirms liktenīgā 2019. gada. “Brexit” atbalstītāji sola, ka tikai pēc tam mēs būsim brīvi un varēsim rīkoties, neklausot visu, ko mums kāds liek no malas, tomēr realitātē izstāšanās process notiek jau patlaban un mēs redzam, ka pēc tā noslēguma nekas skaists un spožs nav gaidāms.

Kristofera Vailija (“Cambridge Analytica” bijušā darbinieka, kurš atklāja, ka caur “Facebook” iegūti dati izmantoti politiskās kampaņās dažādās pasaules valstīs) teiktais, ka “Brexit” kampaņas lielā mērā balstījušās iegūtajos datos, apliecina, ka tad, ja referendums notiktu šobrīd, rezultāts būtu pavisam citādāks.

Turklāt savdabīgs ir pats referenduma iemesls – Kamerons to vēlējās izmantot propagandai, uzskatot, ka izstāšanās netiks atbalstīta. Taču viņam nebija tiesību rīkot referendumu, jo referendumu politiķim jārīko, lai panāktu tādu politiku, par kādu viņš iestājas, ne savai reklāmai. Rezultātā viņš samaksāja ļoti smagu cenu.

Ko jūs ieteiktu mums, valstij, kurā parlamenta vēlēšanas gaidāmas šogad, lai mazinātu iespēju iejaukties tajās no malas?

Pirmkārt, aicinātu politiķus ļoti skaidri noteikt un definēt savus mērķus un demonstrēt paveikto, vienlaikus radot skaidru nodalījumu starp īstām un viltus ziņām. Otrkārt, būt pilnībā nopietniem un pārliecinātiem par to, ko vēlas sasniegt. Ārkārtīgi svarīgi ir visos līmeņos veicināt diskusiju un izpratni par viltus ziņām, to ietekmi un mērķiem.

Kā veicināt šādu diskusiju sabiedrībā, ņemot vērā informācijas pārpilnību un līdz ar to pieaugošo tendenci nelasīt vairāk par virsrakstiem?

Es zinu, par ko jūs runājat, tomēr nedomāju, ka kopējā situācija ir tik slikta. Patiesībā statistika rāda, ka analītiskos medijus, piemēram, “The Guardian” un “The New York Times” cilvēki atkal lasa vairāk. Nezinu Latvijas situāciju, bet Lielbritānijā pieaudzis arī grāmatu lasītāju skaits. Tas viss liecina, ka cilvēki ir noguruši no informācijas druskām, ar kurām tiek bombardēti, un meklē patiesas ziņas par apkārt notiekošo.

Delfi.lv

Apskati arī citus rakstus par sekojošajām tēmām: