Grūti prognozējamās vēlēšanas un reformas

freimanis
Foto: Brīvā Latvija/Timurs Subhanulovs

Kā vērtējat pašvaldību vēlēšanu kampaņu – gan to visai rosīgo, kas notika vēl pirms oficiālā kampaņas sākuma, gan tagad?

Pirmais, kas man nāk prātā – revolucionāra kampaņa, un to saku bez mazākās ironijas, droši un pārliecinoši. Proti, ir pārmaiņas labējo partiju spārnā, turklāt divējādā nozīmē. Ja mēs skatāmies uz tiem polītiskajiem spēkiem, kas tradicionāli piedalās pašvaldību vēlēšanās, tad Rīgā un Rēzeknē tā ir “Saskaņa” ar lojāliem vēlētājiem, kuri joprojām ir stabili, nenodod un acīmredzot garantē panākumus arī šajās vēlēšanās.

“Saskaņa” gan nav labēja partija…

Viņi ir etniski un ar to viņi arī paņem savus vēlētājus. Ušakovs joprojām ir pievilcīgs līderis Rīgā, Bartašēvics ir pievilcīgs Rēzeknē. Tās ir viņu “stiprās pilis” šajās pašvaldībās, un gan jau ir kāds līderītis arī vēl kaut kur reģionos. Latvijas mērogā, ģeografiski, līderi ir Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). Viņiem jau tagad ir pārsvars, ja skatās pēc deputātu skaita pašvaldībās un arī to, cik pašvaldības vada viņu saraksta cilvēki. Pārējās pašvaldībās bija “Vienotība”, kas mobilizēja reģionālos spēkus, tad vēl bija citas partijas, jaunās partijas. Lūk, tajā spārnā notiek būtiskas pārmaiņas.

Kur paliek Nacionālā apvienība? Viņi taču ir un nekur nepazudīs?

Apzināti nepieminēju Nacionālo apvienību (NA), jo, manuprāt, apzināti vai neapzināti viņi nepretendē būt par polītisko līderi. Acīmredzot viņi jūtas komfortabli tajā nišā, kuŗā viņi atrodas, turklāt pietiekami ilgus gadus. Viņiem ir viens attālinātais līderis Robers Zīle, kurš izskatās pietiekami labi, bet kurš uzturas Eiropā. Viņš atbrauc ar kādiem lieliem un skaistiem vēstījumiem šeit, kas nenoliedzami ir interesanti un liecina par viņa profesionālitāti un kompetenci, bet vietējā “partiju tirgū” NA nemēģina pozicionēties kā būtisks polītisks spēks.

Tātad pārmaiņas labējā spārnā saistītas ar “Vienotību”?

“Vienotības” mantojuma pārmalšanā vai samalšanā – es domāju viņu elektorāta iegūšanā, kas ir samērā liels, gan šobrīd notiek visdažādākās lietas. Nāk iekšā jauni polītiskie spēki, kas sāk konsolidēties visdīvainākajā veidā. Piemēram, Latvijas Reģionu apvienība (LRA), kuŗai nav nekādas ideoloģijas, izņemot vēlmi tikt pie varas, ir attīstījusies, ieguvusi zināmu populāritāti, pateicoties Mārtiņam Bondaram, kurš ir populists, emocionāls un eksperesīvs, ārkārtīgi kritisks un noraidošs pret visiem citiem. Saeimā viņi tika, pateicoties vienam televīzijas raidījumam, kurā Artuss Kaimiņš “izspēlējās” no sirds, un tas ļāva LRA pārvelties pāri piecu procentu barjerai. Tagad Bondars turpina šo agresīvā populista tēla veidošanu, un LRA un “Latvijas Attīstībai”, apvienojot spēkus Rīgā, droši vien cer izmantot Bondara populista jaudu. Viņi startē arī Ventspilī, kur cīnīsies arī NA ar saraksta līderi Ģirtu Valdi Kristovski.

“Vienotība” kļūst aizvien mazāk redzama. Tā it kā nav liela problēma, jo pašvaldībās viņi nebija ļoti plaši pārstāvēti, bet fakts, ka viena no nesenajām varas partijām tādā veidā kāpj nost no polītiskās skatuves, un citi pārņem viņu elektorātu, ir lielas polītiskās pārmaiņas. Tās ir tās revolucionārās pārmaiņas. Kas īsti notiek, pagaidām ir grūti interpretēt, jo reitingi strauji mainās uz vienu vai otru pusi, nav skaidrs, kādas idejas un kuri pārstāvēs. Fonā ir parādījusies arī Jaunā Konservatīvā partija, kuŗai ir sava polītiskā vēsture un kuŗai nenoliedzami var būt savs atbalstītāju loks. Situācija tiešām ir negaidīti interesanta atšķirībā, piemēram, no 2013. gada, kad vēlēšanas likās viegli prognozējamas. Jāteic arī, ka kopš 2009. gada kā atvēsinoša duša daudziem ir tas, ka t.s. krievvalodīgās partijas Rīgā ir pārņemušas varu pietiekami stingri, neatkarīgi no tā, ir valdības koalīcijā vai nav. Un pagaidām, marta beigās, es vismaz neredzu viņiem lielu apdraudējumu šī gada pašvaldību vēlēšanās, ja runājam par Rīgu.

Kam būtu jānotiek vēlētāju vai partiju līderu prātos, lai tiktu gāzts Ušakovs un Ameriks Rīgā?

Tā ir neiespējamā misija – atvilināt daļu krievvalodīgo vēlētāju. Neviens viņus nav centies uzrunāt un cerēt, ka tagad – dažu mēnešu laikā –viņi attapsies, nav iespējams. Otra lieta ir mēģināt atvilināt to latviešu daļu, kas balso par “Saskaņu” dažu šķietami sīku iemeslu dēļ. Proti, it kā sīkums, bet ļoti efektīvs un totāls instruments, ir bezmaksas sabiedriskais transports Rīgas pensionāriem un lielas atlaides vairākām sabiedrības grupām, kas cilvēkus padara brīvus, pārvietojoties pa pilsētu. Tāpēc viņi atbalsta Ušakovu. Varbūt viņi baidās, ka jebkurš cits šo privilēģiju var atņemt. Stāsts par to, ka “Rīgas satiksme” ir bezjēdzīgi naudu tērējoša organizācija, ir labi zināms, bet viņi turpina balsot.

Ja t.s. latviskās partijas ļoti stingri un noteikti solītu, ka neko šajā jautājumā par bezmaksas biļetēm un atlaidēm neko nemainīs, tad viņus, vismaz daļu, varētu mēģināt dabūt savā pusē. Te gan jāpiebilst, ka šiem vēlētājiem tādiem solījumiem būtu jānotic. Un droši vien ir jābūt vēl kādiem solījumiem, kam vēlētāji notic. Ja polītiķi man jautā, kā Rīgā uzvarēt Ušakovu un Ameriku, tad ironiski atbildu – piedāvājiet apkuri bez maksas! Tad par jums balsos arī krievvalodīgie (smejas). Protams, tā ir neiespējamā misija dubulti. Ja runājam nopietni, tad ir viena nianse, kuŗu neviens nezina un kuŗa nekad nav speciāli pētīta – cik no Rīgā reģistrētajiem pilsoņiem ir latviešu un cik krievvalodīgo. Ja skatās uz visām citām aptaujām, tad man pēc to skaitļiem ir sajūta, ka nelatviešu ir mazliet vairāk – aptuveni 54 procenti.

Tādēļ cerēt, ka mēs kaut kā varam viņus pārvilināt un pierunāt balsot par latviskajām partijām, ir sarežģīti. Tādēļ tā spēlīte vēlēšanās vienmēr ir viena un tā pati, turklāt pašvaldību vēlēšanās ir zināmi nosacījumi – jābūt vai nu deklarētam (šajā gadījumā Rīgā), vai pašvaldības territorijā pieder kāds īpašums. Tādēļ daudzās pašvaldībās tur dzīvojošos vai arī strādājošos tas atvēsina, un viņi negrib doties uz to pašvaldību, kuŗā viņiem ir tiesības vēlēt. Piemēram, daudzi strādā Rīgā, bet viņu “guļamrajons” ir ārpus Rīgas un ikdienas dzīvē viņi no tā ir atsvešināti, jo lielāko daļu laika tajā nepavada. Viņiem nav nekādas intereses balsot vietā, kuŗā viņi ir deklarēti, bet Rīgā balsot viņi nevar, tādēļ nebalso vispār.

Skatoties, ka Rīgā visu laiku notiek, maigi sakot, dažādas saimnieciskas nebūšanas, bet vēlētāji to it kā nesaista ar tiem, kas pilsētā visu vada un organizē, bieži atceros Levadas Centra aptaujas Krievijā. No vienas puses, tiek atzīts, ka dzīve kļūst grūtāka un sliktāka, bet no otras puses, Putins ir zvaigzne joprojām un valstī notiekošais nekādi netiek saistīts ar ikdienas dzīvi.

Pašvaldību vēlēšanās tomēr racionālais un pragmatiskais gūst virsroku. Ja atceramies par sociālās polītikas labumiem, kas Rīgu izceļ citu pilsētu vidū, tad cilvēkiem tas ir svarīgākais. Esmu sastapis daudzus gados vecus latviešu pensionārus, kuŗi dzīvo tālu pilsētas nomalē un Saeimas vēlēšanās balso par Nacionālo apvienību vai kādu citu latviešu partiju, bet pašvaldību vēlēšanās balso par “Saskaņu”, jo transports taču bez maksas! “Saskaņas” ideoloģija ir pragmatiskais populisms. Rīdzinieks, salīdzinot savu un citu pašvaldūbu iedzīvotāju sociālos labumus, redz, ka viņš ir “īpašā komanda”, izredzētais, kurš saņem kaut ko vairāk.

Ja runājam par partijām ne tikai saistībā ar pašvaldību vēlēšanām, tad pārsteidz, ka visu laiku cieši aiz “Saskaņas” aptaujās seko ZZS, kuŗai reitingu kritums bija vien īsu brīdi. Kā tas var būt, jo ne valdība, ne ZZS ministru lielākā daļa nav populāri un īpaši mīlēti?

Šobrīd labā ziņa priekš ZZS ir tā, ka citas alternatīvas varas partijas nav. “Vienotības” reitingi ir uz beigu robežas, un ZZS bauda situācijas augļus. Nedomāju, ka ZZS ir jaunu un progresīvu ideju nesēji, lai gan premjera Māra Kučinska pozicija ir diezgan skaidra. Viņš mēģina piešķirt jaunus tēla elementus ZZS, kas daļēji partijā tiek atbalstīts, bet daļa ir pret. Kučinskim ir divi vēstījumi, kuŗus viņš pārstāv: reformas un nacionālās intereses, un viņš tiešām tā domā un tam tic. Šobrīd trīs virzieni ir viņa prioritātes. Pirmais ir nodokļu reforma, un viņš lieliski apzinās, ka ir tikai divi gadi, kad to var īstenot, pēc tam būs bezceris – jo tad būtu jābūt tādam nacionālajam konsensusam, kāds nav reālajā dzīvē iedomājams.

Eiropas fondu nauda dod pieaugumu, kas ļauj optimizēt nodokļu sistēmu, izmantojot igauņu un vēl dažu Austrumeiropas valstu pieredzi, to tranformējot mūsu situācijā. Kā provinciālis labā nozīmē, Kučinskis negrib konfliktus, negrib dzīt reformu cauri ar cīņu, visu laiku meklē atbalstītājus. Otra reforma, ko premjers vairāk vai mazāk var kontrolēt un saprot, ir skolu tīkla optimizācija, jo mēs nepārprotami pārmaksājam būtiskas summas. Arī tur premjers, lēnām meklējo sabiedrotos, cenšas visu virzīt uz priekšu. Trešais prioritārais premjera virziens ir veselības reforma, un tas ir vājākais punkts. Tur ir ārkārtīgi grūti kaut ko saprast, tas ir Veselības ministrijas pārziņā. Es negribu šajā jautājumā neko komentēt, man ir savs viedoklis, bet varu vienīgi teikt – lai viņi tur plosās.

Un tomēr – vēlētājiem šīs reformas neizskatās īpaši veiksmīgas, viņi ir ļoti neapmierināti, bet ZZS reitingi stāv gandrīz kā klintī iecirsti. Kas notiek?

Varu tikai vēlreiz teikt, ka šobrīd viņi ir vienīgā varas partija, jo citas konkurētspējīgas varas partijas nav. Kad Straujuma nomainīja Dombrovski premjera amatā, “Vienotība” vēl bija nesalīdzināmi labākā situācijā nekā ZZS. Bija solījumi, ka pēc vēlēšanām būs premjera maiņa, un visi raudzījās uz Solvitu Āboltiņu. Viņa nepiekrita, un, tā vienkārši sakot, Straujumas valdība izčākstēja.

Sabiedrība bija ļoti pret Āboltiņu premjera amatā.

Ja Āboltiņa būtu paņēmusi šo amatu, viņa, par spīti tai nepatīkamajai astei, kas vilkās līdzi, būtu savu tēlu mainījusi, manuprāt, viņa būtu varējusi noturēt valdību. Kad Straujuma aizgāja, tobrīd neviena cita partija premjera amatu nopietni negribēja.Tagad sajukums, kas valda “Vienotībā” un citu partiju nespēja konkurēt šobrīd, ZZS ir padarījusi viņus par to, kas viņi šodien ir. Grūti nomērīt, cik tālu tā ir situācija un cik tālu tie ir viņi paši.

Par pašvaldību vēlēšanām runājot, – Vai Ģirtam Valdim Kristovskim ir kādas izredzes Ventspilī?

Domāju, ka iekļūt Venspils domē ir izredzes, bet nedomāju, ka viņš varēs būtiski samazināt Aivara Lemberga ietekmi – vismaz aptaujas pašlaik neko tādu neliecina.

Tiek uzskatīts, ka pašvaldību vēlēšanas ir rādītājs tam, kuras partijas varētu iekļūt Saeimas vēlēšanās pēc aptuveni gada. Vai arī šoreiz tā būs?

Partijām, kuŗas ir krīzes situācijā vai nenoteiktā pozicijā, tas varētu būt rādītājs. Piemēram LRA, “Latvijas Attīstībai”, Jaunajai Konservatīvajai partijai. Lielā mērā pašvaldību vēlēšanas būs rādītājs “Vienotībai”. Valdības koalīcijā viņi šobrīd ir tādi kā kopjamie, pret kuŗiem izturas ar zināmu saudzību, lai viņu 22 balsis Saeimā vispār neaizietu kaut kur, jo bez viņiem šobrīd koalīcija nevar pastāvēt, lai cik vāji viņi arī būtu. Ārpus Rīgas viņi ir pie varas caur reģionālajām partijām.

Un ir tā, ka viņu “somas vienmēr ir sakravātas”, ja viņi redzēs, ka ar “Vienotību” lielu izredžu nav, viņi aizies pie tiem, kuri var nokļūt Saeimā un kopā ar kuŗiem viņi tad varēs arī dabūt kaut ko savam reģionam. “Vienotība” iekšēji dalās vairākās grupās, pēc pašvaldību vēlēšanām savas partijas priekšsēža pilnvaras acīmredzot noliks Andris Piebalgs, vismaz tā viņš ir solījis. Jebkurā gadījumā partijas nākotne ir ļoti neskaidra. Domāju, ka pašvaldību vēlēšanās Latvijā kopumā visvairāk balsu iegūs ZZS – protams, ja vien pēdējā brīdī nenotiks kādi “diži brīnumi” un netiks atklāti kādi satriecoši fakti par viņiem vai kādu citu partiju. Un tad, redzot pašvaldību vēlēšanu rezultātus, varēs vismaz daļēji prognozēt tālāko.

 

 

Apskati arī citus rakstus par sekojošajām tēmām: