Eiropas politiskajiem līderiem jānokāpj no ziloņkaula torņa

eu
Foto: Ilustratīvs attēls, pexels.com

Eiropas politiskajiem līderiem jānokāpj no  ziloņkaula torņa un jāmeklē jauni kompromisi ar sabiedrību. Tikai tā iespējams novērst populisma vilni un mazināt “Brexit” negatīvās sekas. To intervijā Latvijas Televīzijai (LTV) uzsvēra ietekmīgās Londonas Ekonomikas augstskolas Eiropas institūta pētnieks Īans Begs.

Viņš bija viens no viedokļu līderiem, kas piektdien, 24. novembrī, piedalījās Eiropas Savienības (ES) nākotnei veltītā konferencē, kur pārrunāti arī Eiropas drošības, budžeta un enerģētiskās neatkarības jautājumi. Ar Īanu Begu sarunājās LTV žurnālists Toms Pastors.

Bega kungs, ja raugāmies uz ”Brexit” sarunām, vai, jūsuprāt, process ir tajā punktā, kuru gaidījāt un reālistiska tagad ir iespēja, ka nekāda vienošanās netiks panākta?

Begs: Viena no interpretācijām par to, kas notiek, ir – ka ir pilnīga jezga. Un tā tas ir tāpēc, ka britu puse ļoti lēni artikulēja, ko tā patiesībā vēlas, un nav spējusi sniegt skatījumu par trīs problēmām, kuras Eiropa gribēja atrisināt ātri – īru jautājums, ES pilsoņu tiesības un tā sauktais šķiršanās rēķins. Pašlaik briti tiek ļoti lēni vilkti uz piekāpšanās pusi. Terēzas Mejas runā septembrī Florencē dzirdējām, kā viņa saka, ka izvairīsies no tā, ka britu aiziešanas dēļ tiks paplacināti citu Eiropas valstu maciņi un to interpretēja kā 20 miljardu piedāvājumu izstāšanās rēķinam, un Eiropa saka, ka ar to nepietiks. Izskatās, ka tagad klusiņām uz galda tiek likts jauns piedāvājums 40 miljardu apmērā. Terēzas Mejas problēma ir tā, ka tas viņai ļoti slikti atsaucas iekšpolitiski. Britiem tika solīts, ka aiziešana no ES naudu mums ietaupīs, bet tagad izskatās, ka tas drīzāk izmaksās.

Jūs minējāt Mejas vīziju par nākotni Florences runā, savu redzējumu izklāstījis arī Žans Klods Junkers un Emanuels Makrons – kurš no šiem skatījumiem ir ticamākais? Vai nākamos gadus raudzīsimies uz ciešāk integrētu Eiropu pēc “Brexit”, vai drīzāk gaidāmi juku laiki?

Es domāju, ka būs ciešāka integrācija starp eirozonas valstīm, ieskaitot Latviju. Taču būs daudz grūtāk integrēt valstis ārpus tās, it īpaši Višegradas valstis, izņemot Slovākiju.

Es redzu negribīgumu Čehijā, Ungārijā un Polijā turpināt sekot lielai daļai no šī Eiropas projekta un to caurstrāvo grūtības, kas saistītas ar bēgļu plūsmām un ekonomiskajiem migrantiem, kas Eiropu šķeļ.

Līdz ar to, manuprāt, tas, ko Makrons teica par Eiropas integrācijas diferenciāciju – tas nozīmē:  dažas no valstīm piekrīt vienām lietām, citas – citām; nedarot visu kopā, ir visticamākais scenārijs Eiropas attīstībai.

Vai jūtat, ka, pieaugot šīm problēmām Austrumeiropā, kā minējāt – Polijā un citur, ilgtermiņā var tikt apdraudēts viss Eiropas integrācijas projekts kā tāds?

Es nedomāju, ka apdraudēts būtu pilnīgi viss projekts, jo valstis, kā Polija un Čehija, pirmkārt, ir sasaistītas ar ES vienoto tirgu, taču arī tāpēc, ka tās ir ievērojamas ieguvējas no ES budžeta. Pieci procenti no Ungārijas iekšzemes kopprodukta (IKP) tiek pārskaitīti no ES. Tāpēc es saredzu šo Eiropas politiku un vienoto tirgu kā līmi, kas satur Eiropu kopā. Un ļoti daudzām lietām ir jāsabrūk, lai tā atlīmētos.

Kad Apvienotā Karaliste aizies, ES budžetā būs liels caurums. Vai saredzat, ka tas var radīt vēl lielāku saspīlējumu starp tā saukto veco un jauno Eiropu, bagāto un nabago Eiropu?

Noteikti ir risks, ka bez britu iemaksām ES budžets būs liesāks.

Un būs spiediens pret lielajām valstīm, īpaši Vāciju, būt devīgākām. Vienlaikus daudzas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, kā Polija, ir ļoti ieguvušas no Eiropas budžeta, piedzīvojušas IKP pieaugumu un kļuvušas relatīvi bagātākas.

Tā nav visur – varbūt vairāk Varšavas reģionā, mazāk pie austrumu robežām, taču tāpat to var saredzēt kā veiksmes stāstu. Jā, ja atņem naudu, cilvēki iebilst, tā kā tas var būt neapmierinātības avots. Taču ilgtermiņa perspektīvā tas varbūt nav tik problemātiski, kā mēs baidāmies.

“Brexit” balsojums bija skaidrs brīdinājums pārējai Eiropai. Kas ir jādara, lai, ja tā varētu teikt, padarītu Eiropas seju cilvēcīgāku, nekā tas ir pašlaik. Jo izskatās, ka eiroskepticisms tikai pieaug un nākotne neizskatās diezko gaiša.

Vārds populisms, nāk no latīņu vārda “cilvēki”. Tāpēc man šķiet, ka politiķiem ir jāpacenšas saprast, ko cilvēki vēlas. Nevis jāieslēdzas savos ziloņkaula torņos Briselē vai kur citur, sakot – no augšas jādeklarē, ko cilvēkiem vajag.

Starp pilsoņiem un politiskajām elitēm nepieciešams jauns kompromiss, kurā cilvēkiem tiek piedāvāta vairāku veidu drošība – darba drošība, sabiedriskās līdzdalības drošība, drošība pret tādām lietām kā terorisms.

Tāds kompromiss, kas rezonē ar cilvēkiem. Ja politiķi to spēs, viņi varēs veiksmīgi pretoties vēstījumam, ko sniedz ekstrēmāk noskaņotie populisti, kuru mērķi ir diezgan nacionālistiski un diezgan negatīvi.

 

Lsm.lv

Apskati arī citus rakstus par sekojošajām tēmām: