Bērns mājās viens, policija izlauž durvis: latvietes skaudrā pieredze Anglijā

berns
Foto: Ilustratīvs attēls, pexels.com

Lielbritānijā soda par to, kas varēja notikt

Liepājā pazudušā Ivana Berladina traģiskā bojāeja pierādīja, ka Latvijā mazgadīgi bērni vienatnē var ne tikai netraucēti pastaigāties pa ielu, bet pat braukt sabiedriskajā transportā. Un nevienam tas nešķiet neparasti. Taču Lielbritānijā ir otra galējība – bērna atstāšana pat uz īsu brīdi ir nopietns kriminālpārkāpums, vecāki tiek sodīti nevis par to, kas notika, bet par to, kas varēja notikt.

Tā kādas latvietes dzīvoklī Spaldingā pagājušā gada novembrī vārda tiešā nozīmē ielauzās policisti un aizveda četrgadīgo meitenīti nezināmā virzienā. Pateicoties mātes neatlaidībai un juridiskajām zināšanām, bērns atgriezās mājās jau pēc nedēļas, nevis pēc četriem mēnešiem, kā to paredz procesuālie noteikumi. Papildus sociālā dienesta ierosinātajai lietai mātei apsūdzību izvirzīja arī policija, tiesā tika izskatīta krimināllieta. Un tas viss tikai par došanos iepirkties uz tuvējiem veikaliem, kamēr bērns guļ.

Iedzīvojas vietējā sabiedrībā

Kristīne (visu ģimenes locekļu vārdi ir mainīti) ir divu bērnu māmiņa un nepavisam neatbilst nelabvēlīgas ģimenes tēlam. Būdama fitnesa fane, savos knapi 40 gados izskatās ideāli, ir veselīga dzīvesveida piekritēja, nedzer, nesmēķē. Latvijā savulaik Latvijas Universitātē ieguvusi jurista diplomu, taču Apvienotajā Karalistē par juristu iespējams strādāt tikai tad, ja ir iegūti īpaši sertifikāti, arī tieslietu sistēma atšķiras, tādēļ nesen sākusi savu mazo biznesu, konsultējot dažādos iebraucējiem būtiskos jautājumos.

Britu sabiedrībā Kristīne labi pazīstama kā vietējā aktīviste, brīvprātīgi organizējot dažādus pilsētiņas sakopšanas darbus un piedaloties labdarības pasākumos, viņa ir arī konservatīvās partijas biedre. Četrpadsmitgadīgais dēls Andris ļoti labprāt pieskata savu mazo māsiņu Annu, taču, tā kā Kristīne ir vientuļā māte, tad ik pa brīdim uz neilgu laiku mazā Anna tiek atstāta mājās viena.

Pirmajā stāvā atrodas skaistumkopšanas salons, tā darbinieces labi zina augšējos kaimiņus un to, ka mazais bērns mēdz palikt vienatnē, jo labprātāk guļ diendusu vai skatās savus iecienītos multeņu klipiņus, nevis kopā ar mammu skrien pa veikaliem. Tā Anna pirms gada sagādāja ļoti īpašu pārsteigumu mammai, pēkšņi noskaitot visus alfabēta burtus, ko iemācījusies, skatoties mācību klipiņus “Youtube”.

“Ikdienā meita man ir blakus, runājamies, kopīgi meklējam dažādas idejas, cenšamies visu ko izgatavot. Jau no mazām dienām viņa savā nodabā, kad neviens neskatās, mēdz atkārtot to, kas pašai šķiet interesants,” skaidro Kristīne, “ar alfabētu tas pats, savā nodabā atkārtojot, izdevās iemācīties. Viņa ir ļoti gudra un saprātīga meitenīte!”

Izsists durvju stikls un pazudis bērns

“Liktenīgajā piektdienā atgriezos ar iepirkumu maisiņu mājās un uzreiz ieraudzīju, ka durvīm viens dekoratīvais stikls izsists, turklāt dienas vidū, kad apkārt dzīva cilvēku kustība!” atceras Kristīne. “Saucu mazo vārdā un sapratu, ka viņas nav. Viņai vajadzēja mani gaidīt, jo bijām norunājušas, kad atgriezīšos, tad iesim kopā jau ko konkrēti kostīmiņam nopirkt. Gaidīja arī tādēļ, ka parasti atgriezos ar kādu mazu pārsteigumu, mantiņu vai neredzētu saldumu.”

Bija auksta novembra diena, taču vajadzēja apskriet tuvējos labdarības veikalus cerībā atrast baltu kleitiņu vai ko piemērotu baznīcas Ziemassvētku uzvedumam, kur Annai vajadzēja tēlot vienu no eņģelīšiem. Meitenīte palika snauduļojam gultā zem segas, ģērbta tikai biksītēs – vēlāk tas tika pieminēts policista ziņojumā, uzsverot, ka bērns ticis atrasts “nolaistā stāvoklī” – pliks, bez drēbēm.

Pēc stundas atgriežoties mājās, meita bija pazudusi, dokumenti izvandīti. Taču izsistie durvju stikli bija kārtīgi saslaucīti, tādēļ šoka stāvoklī esošā Kristīne uzreiz saprata, ka vainīga varētu būt policija. Nebija atstāta informācija par to, kas noticis, kur atrodas bērns. Spaldingas policijas iecirknī neviens īsti nevarēja atbildēt, taču beigās atradās policists, kurš teica, ka jābrauc uz Bostonu (aptuveni 45 minūtes ar auto), tur uzzināšot vairāk. Tika pieprasīts atdot personiskās mantas, kaut gan bez dzīvokļa atslēgas un bankas kartes nekā vairāk nebija.

Kristīne tika iesēdināta īpašā policijas auto ar restēm, noziedznieku pusē. Tas šķita dīvaini, taču neviens neko neteica, ka viņa ir arestēta – policijas pienākums ir informēt par aresta veikšanu, tādēļ Kristīne pat neiedomājās, ka ir sākta lieta pret viņu. Ierodoties Bostonā, viņa tika nopratināta, taču, par spīti uzstājīgajiem jautājumiem, joprojām netika izpausts, kur atrodas meita. Galu galā Kristīne beidzot tika informēta, ka tikusi arestēta jau Spaldingas iecirknī. Zinot savas tiesības, Kristīne uzreiz pieprasīja advokātu un tulku, pēc ilgas gaidīšanas tie tika piešķirti. Krievu tulks, jo latviešu neesot pieejams. Kamēr Kristīne septiņas stundas tika turēta Bostonā, tikmēr viņas dēls Andris pēc skolas tika aizvests uz Spaldingas policijas iecirkni, kur viņam arī nekas netika paskaidrots. “Viņš tur sēdēja uztraucies, domājot, ka ar mani un māsu ir noticis pats sliktākais…”

“Māte meitai ir bīstama”

“Minētā persona ir bīstama, tādēļ viņai nav ļauts tuvoties vai komunicēt ar bērniem vecumā līdz 14 gadiem bez amatpersonas uzraudzības,” teikts dokumentā, kas apliecina, ka Kristīne ir atbrīvota, taču ir uzlikts liegums tuvoties jebkuram bērnam, arī savējam. Ja bērnam draud briesmas, tad britu policija var izņemt bērnu no ģimenes uz 72 stundām. Ja situācija nav tik nopietna, tad vecāki tiek cauri ar brīdinājumu, nevis arestu, taču vēlāk policists protokolā ierakstīs, ka Kristīne policijas iecirknī brīdināta, taču brīdinājumu ignorējusi, tādēļ nācies arestēt. Kristīne gan apgalvo, ka brīdinājuma nav bijis un viņas likumīgo pieprasījumu izsniegt iecirkņa videoierakstus policija joprojām ignorē.

Kad beidzot sagaidīts advokāts, izrādījās, ka viņš ir vairāk ieinteresēts flirtā ar krievu valodas tulci. Kristīnei tika dots padoms visam piekrist, visā atzīties, jo tad uzreiz palaidīs mājās un ātri atdos meitu.

Sazvanīties ar meitu tiek atļauts tikai pirmdienā, kad sociālie darbinieki paziņo, ka mātei jāparaksta dokuments, ka meita atdota sociālo dienestu ziņā, jo, ja jau māti policija ir atzinusi par bīstamu bērnam, tātad mātei bērnu atdot nav iespējams. Kad beidzot tiek ļauts satikties, Anna ierodas noraudājusies, izspūrusi, savainotiem roku pirkstiņiem, nevīžīgi saģērbta pagaidu audžuvecāku iedotajās drēbēs.

Nākamajā tikšanās reizē Anna atkal ierodas tērpta svešās nošņurkušās drēbēs, kaut gan iepriekšējā reizē tikusi pārģērbta savā mīļajā rozā džemperītī un svārkos. Iemīļotie kaķīšu auskari izņemti no ausīm, jo kādam neesot patikuši, iemīļotā rotaļlieta – kaķis Rouzijs – pazudis, pagaidu audžutēvam vedot tikties ar kaut kādiem svešiem onkuļiem. Izrādās, ka meiteni parasti pārģērbjot audžutēvs. Par laimi, no Latvijas jau ir ieradies Annas tēvs, un var pieprasīt bērnu atgriezt ģimenē, jo uz vietas ir viens no vecākiem, kurš juridiski drīkst meitu pieskatīt.

Tikmēr sociālā darbinieka ziņojumā piefiksēts, ka Kristīnei ir problēmas ar alkoholu, jo viņu datos parādās, ka 2013. gadā Kristīne esot lietojusi alkoholiskos dzērienus. “Bija gripas vīrusa laiks, biju krietni apslimusi, taču vajadzēja doties uz iepriekš sarunātu pieņemšanu valsts iestādē. No rīta iedzēru pretsaaukstēšanās zāles, pirms iešanas ārā no mājas uztaisīju karstu dzērienu ar tēju, medu un Rīgas Melno balzamu,” stāsta Kristīne. Zāļu un balzama kombinācija izsauca negaidītu reakciju, un Kristīne uz ielas noģība. Tā kā Kristīnei ir mazs bērns, tad pēc šī gadījuma sociālais dienests atvēra lietu, tika sūtīti sociālie darbinieki uz mājām, lai noskaidrotu, kas tajā dienā notika, vai ikdienā bērna drošība nav apdraudēta. Vēlāk lieta tika aizvērta, secinot, ka alkohols ikdienā lietots netiek un nav vērtējams kā problēma. Taču ieraksts datubāzē paliek un var tikt vēlāk izmantots ziņojumos.

Krimināllieta tiesā

Taču ar to vēl stāsts nav galā, jo, ja sociālie dienesti uzsāk lietu, tad tik ātri tā izbeigta netiek. Darbinieku pienākums ir strādāt ar vecākiem, pārliecināties, ka bērns tiek pieskatīts, ka vecāki ir “labi”. Ieteikumi vecākiem ir absolūti smieklīgi, piemēram, jāseko, lai vecākais dēls ievērotu higiēnu, ietu dušā. Un tas pat tiekot pārbaudīts! Daļēji šādu attieksmi var saprast, jo Lielbritānijā dzīvo ļaudis no visas pasaules, arī no pavisam attālām vietām, kur daudzi mūsdienu civilizācijas sasniegumi nav pazīstami, tādēļ dažās britu augstskolās pat ir izliktas tualešu lietošanas pamācības.

Tiesas sēde šī gada janvārī bija ātra un bez iedziļināšanās lietā – ja vaina par bērna pakļaušanu briesmām, atstājot vienu, tiek atzīta, tad mātei tiek piespriests sods un lieta galā. Ja neatzīst sevi par vainīgu, tad nākamā tiesas sēde pēc trim mēnešiem, tiek saukti liecinieki, vākti pierādījumi, un sods var būt daudz lielāks. Kristīne atzina, ka vainīga bērna atstāšanā vienatnē, un saņēma sodu – 80 stundas darba sabiedrības labā.

Visas piespriestās stundas jau ir atstrādātas, palīdzot labdarības veikalā un veidojot mājaslapu vietējai pašvaldībai, taču palicis milzīgs rūgtums par to, ka policija un sociālie darbinieki var klaji ignorēt likumu. “Sūdzības būs! Gribu rosināt izmaiņas viņu iesīkstējušajā sistēmā un likt reāli domāt par bērna labklājību, nevis akli pildīt paredzētās funkcijas,” Kristīne ir apņēmības pilna, “tur bija pārkāpumi viens pēc otra!”

Savu vainu bērna atstāšanā vienatnē Kristīne atzīst, jo likums ir likums, un tas, ka viņas meita ir saviem gadiem ļoti attīstīta un patstāvīga, nav attaisnojums pakļaušanai pat teorētiski iespējamām briesmām. “Taču sodīt vajadzēja mani, nevis manus bērnus!” saka Kristīne, “nez kādēļ neviens nepadomā, ka tika pārkāptas manu bērnu cilvēktiesības, viņus pakļaujot nevajadzīgiem emocionāliem pārdzīvojumiem, kas var atstāt paliekošas sekas. Ja mērķis bija rūpēties par viņu labsajūtu, tad tika panākts pretējs rezultāts.”

Tūlīt pēc izņemšanas no ģimenes mazā Anna paniski baidījās aizmigt, jo “atnāks policisti un aizvedīs kaut kur prom”. Annas ģimenes ārsts nemaz nevēlējās uzklausīt sūdzības, māte ar meitu tika palūgtas atstāt medicīnas iestādi, jo Kristīnes mērķis noteikti esot izmantot ārstu sūdzībā pret policiju. Ironiski, ka Anna skolā nupat no policijas ir saņēmusi atzinības rakstu par piedalīšanos Spaldingas sakopšanā. Jāpiebilst, ka Lielbritānijā bērni sāk iet skolā no piecu gadu vecuma, šobrīd Annai jau ir pieci gadi. Sākotnēji tuvākā skola atteicās Annu uzņemt, aizbildinoties ar vietu trūkumu, taču tad, kad sociālie dienesti paziņoja, ka tā ir mātes vaina, tad ar sūdzībām un draudiem ziņot uzraudzības iestādēm Kristīnei tomēr izdevās panākt, ka Anna skolā tika uzņemta.

Kaimiņu kari

Taču kādēļ policija vispār iejaucās? Izrādās, ka pie vainas ir viena no pirmajā stāvā esošajām skaistumkopšanas salona darbiniecēm, 22 gadus veca angļu meitene. Pietika ar zvanu policijai, pasakot, ka māte nupat aizgājusi, bet bērns laikam ir palicis viens pats.

Lielbritānijā ģimenes ar bērniem ir viegls savstarpējas izrēķināšanās mērķis, atliek tikai piezvanīt attiecīgajai iestādei, lai ģimenei sagādātu problēmas uz ilgu laiku, jo katrs ziņojums, arī anonīms, nedrīkst tikt atstāts bez ievērības. Ir pat vietas, kur tādas kaimiņu izskaidrošanās izvēršas traģikomiskā cīņā, ģimenēm ar bērniem nepārtraukti sūdzoties vienam par otru. Šāda nosūdzēšana gan nav visai godājama nodarbe, it sevišķi, ja nav īsti iemesla, tādēļ Kristīnes sūdzētāja jau kādu laiku ir nomainījusi darbavietu. Iespējams, ka salona īpašniece, kurai Kristīne un viņas bērni vienmēr šķituši ļoti jauki, ir palūgusi sūdzētāju aiziet, bet iespējams arī, ka sūdzētāja nejutās ērti, katru dienu satiekot kādu no ģimenes, kam sagādāts tik daudz sirdssāpju.

Ko saka amatpersonas

Kā jau parasti – neko. Diemžēl sociālo dienestu vai policijas viedokli šādās lietās iegūt nav iespējams, amatpersonas ar presi nedrīkst runāt, turklāt viss, kas saistīts ar bērnu tiesību aizsardzību, ir gandrīz valsts noslēpuma statusā. “LA” uzrunātie latviešu tulki, kuriem nākas tulkot tiesu sēdes dažādās lietās, saistītās ar bērnu aizbildniecību, stāsta, ka situācijas mēdz būt ļoti dažādas. Redzēti gan vecāki, kam narkotikas ir dārgākas par pašu bērniem, gan ģimenes, kur pat tiesnešiem nav skaidrs, kādēļ sociālie dienesti vispār ir uzsākuši lietas, tiek cītīgi vētīti pierādījumi un saukti liecinieki.

“Māte nāk no Latvijas, un tur ir pierasts, ka bērnus uzmana arī kaimiņi, tādējādi risks, ka ar bērnu var atgadīties kas nelāgs, tiek uztverts kā ļoti zems,” saka Spaldingas vikārs Džons Barets, kurš pazīt Kristīni un zina, ka meitiņa ir lolots un uzmanīts bērns. “Taču šīs zemes likumi atspoguļo piesardzīgo pieeju, kas ir radusies samērā nesen pēdējo paaudžu laikā, un tas nozīmē, ka katrs bērna solis tiek uzmanīts. Ir ļoti svarīgi, lai visi saprastu likumu un izvērtētu sekas tā neievērošanas gadījumā.”

Latvijas vēstniecība Lielbritānijā ir sagatavojusi īpašas vadlīnijas, kas jāņem vērā vecākiem, kuri dzīvo Apvienotajā Karalistē, tās ir pieejamas vēstniecības mājaslapā.

Lielbritānijā nav tāda likuma, kas precīzi noteiktu, no cik gadu vecuma bērnu drīkst atstāt vienu, taču skaidrs, ka četru gadu vecumā bērns, lai arī cik būtu gudrs un apzinīgs, tomēr ir par jaunu, lai paliktu viens. Grēko ne tikai austrumeiropieši, tieši tāpat bērnus dažādos vecumos mājās vienus atstāj arī britu vecāki, un arī viņiem nākas skaidroties ar sociālo dienestu un policiju.

Kristīne pati vienmēr ir apgalvojusi, ka naida izpausmes no britu puses nav jutusi, taču pēc šī gadījuma tomēr atzīst, ka ārzemnieki atsevišķos gadījumos tiek diskriminēti. Lielbritānijā ir pieņemts, ka par visu var sūdzēties augstākstāvošām personām vai institūcijām, tādēļ Kristīne grasās izmantot savas juridiskās zināšanas, lai pierādītu, ka austrumeiropieši ir spējīgi cīnīties par savu tiesību ievērošanu un viņus nedrīkst ignorēt kā trešās šķiras cilvēkus.

 Ineses Ejugbo kometārs raksta autorei Facebook:

Esmu strādājusi bērnu tiesību aizsardzības jomā daudzus gadus LV, un tagad dzīvojot UK un daudzus gadus strādājot UK advokātu birojos, kas nodarbojas gan ar krimināltiesībām, gan ģimenes tiesībām, kā arī ar strādājot par tulku daudzās šādās lietās, es varu apgalvot droši – UK sociālajiem dienestiem nebija citu variantu, kā aizvest bērnu un ievietot pagaidu aprūpē.
Apskataties uz faktiem no sociālo dienestu un policijas puses – saņem uzsaukumu, ka māte atstājusi bērnu vienu pašu un aizgājusi. Kaimiņi ziņo, ka tas tā notiek regulāri (un māte pat to nenoliedz). Policijai jau ir lieta, ka viņa ir pieķerta dzērumā kopā ar bērnu (balzāms vai be balzāms, bet tādus aktus nesastāda, ja tējai piešauta tējkarote balzāma – tur ir jābūt promilēm). Policijai ierodoties, noteikti paiet vairāk kā stunda visu protokolu sastādīšanai un liecību paņemšanai (kad policija bija pie manis dēļ apzagtas garāžas – viss process aizņēma vismaz 2h!). Policisti pat paspēj saslaucīt izsisto stiklu, bet mātes kā nav tā nav.
Kā policistiem vajadzēja rīkoties, lai nodrošinātu bērna drošību?
Kā viņi var pārliecināties, ka atdodot bērnu, tas bērns netiks pamests novārtā jau tajā pašā dienā vai nākamajā (atgādināšu – ir liecības, ka tad nav noticis pirmo reizi un māte arī apliecina, ka tā ir bijusi regulāra prakse!).
Nedomāju, ka sociālajiem vai policijai bija kādi citi varianti, kā rīkoties tieši šādi.
Ir neskaitāmas lietas UK, kur policijas un sociālie dienesti tiek kritizēti, jo piegājuši lietām pārāk viegli un nolaidības dēļ pret bērniem bērni ir miruši. Tādēļ ir tikai saprotams, ka policija un sociālie darīs visu, lai viņi var demonstrēt, ka viņi ir nodrošinājuši visu iespējamo, lai bērns būtu drošībā.
Ja vecāks dzīvo UK, tad šīs lietas noteikti zina un ar to IR jārēķinās.

la.lv

Apskati arī citus rakstus par sekojošajām tēmām: