Atgriešanās uz mierīgu dzīvi Latvijā

image1-1
Foto: no personīgā arhīva

 

Mana sarunas biedre ir uzņēmēja Edīte Mežiniece (44), kura Gērnsijā savu skaistumkopšanas salonu Edi atvēra 2009. gadā. Viņa ir dzimusi un uzaugusi Rīgā, filologa izglītību ieguvusi Latvijas Universitātē.

Mēs tiekamies laikā, kad tu esi pārdevusi savu biznesu un gatavojies pārcelties atpakaļ uz dzīvi Latvijā. No vienas puses tas izklausās pozitīvi un ir apsveicami. Tomēr tam visam ir pavisam citi iemesli.

Viss sākās ar Gērnsijas jauno Likumu par iedzīvotāju pārvaldību. Esmu sapratusi vienu – es dzīvoju nepareizajā vietā un nepareizajā laikā. Jā, man ir Priekšgājēja tiesības (Grantfathering Rights) un varu palikt Gērnsijā dzīvot uz nenoteiktu laiku. Bet tas ir ar tādiem noteikumiem, kas man ir neizdevīgi. No Iedzīvotāju pārvaldes dienesta (Population Management) man tika piedāvāti divi varianti.

Pirmais, pāriet dzīvot uz Atvērtā tirgus (Open Market) D kategorijas māju, kur jādzīvo vienā mazā istabiņā un jādala virtuve un viessistaba ar citiem cilvēkiem. Tas man būtu aiziet desmit soļus atpakaļ dzīves kvalitātes ziņā, un īre būtu jāmaksā apmēram tikpat, cik es maksāju pašlaik, dzīvodama Atvērtā Tirgus A kategorijas plašajā dzīvoklī.

Otrais, pāriet dzīvot uz Atvērtā tirgus ģimenes māju (Open market family house), kuras īre izmaksā vismaz 3000 angļu mārciņas mēnesī. Pat, ja es strādātu 60 stundas nedēļā, es nebūtu spējīga samaksāt šādu summu. Principā šī iemesla dēļ nav vērts dzīvot Gērnsijā.

Tas arī bija tas grūdiens, kas man lika aizdomāties un nonākt pie secinājuma, ka ir laiks braukt mājās. Šeit mēs neesam mājās. Pēdējo divu mēnešu laikā vismaz piecas reizes esmu dzirdējusi gan no indivīdiem, gan iestādēm, ka man rupji pasaka, lai braucu mājās. Savas dzīves četrpadsmit gadus esmu ielikusi Gērnsijas attīstībā, spēlējusi Gērnsijas volejbola izlasē, atstādama savu veselību un iegūdama traumas.

Kad tikos ar Iedzīvotāju Pārvaldes dienesta direktori, viņa man tā arī pateica, ka es neesmu īpaša, ka manī nav nekā tāda, lai viņi mani paturētu. Man skaidri un gaiši tika pateikts, ka es neesmu un nekad neiegūšu vietējā iedzīvotāja statusu, kas man dotu iespēju nopirkt Vietējā tirgus māju un izmantot arī sociālās garantijas. Man tiek pateikts, ka es šeit neesmu vajadzīga!

Lai es saņemtu kādu atbalstu no Gērnsijas valdības biznesa attīstībā, man gadā būtu jāpelna 250 000 angļu mārciņu. Tas vairs nav ne mazais, ne pat vidējais, tas jau ir lielais bizness. Tātad mazos biznesus viņi nemaz neatbalsta.

Vai ir vērts braukt kaut kur tālāk, atkal sākt no sākuma un nebūt vietējai? Ar manām ambīcijām un plašo vērienu uz pasauli, es domāju, ka man ir vērts atgriezties mājās. Šajā reizē mani neiespaidoja ne tuvinieku, ne draugu viedoklis. Es viena un ļoti nopietni pieņēmu šo lēmumu.

Kā tu jūties pēc tik stingra lēmuma pieņemšanas?
Tagad ļoti labi. Sākumā bija ļoti grūti. Tas ir liels risks.
Dodoties  uz Latviju, es atgriežos kā zaudētāja finansiālajā ziņā. Tomēr zinu, ka ar savu zināšanu, prasmju un iemaņu bagāžu man tur būs labs atspēriens. Es atgriežos  kā laba, augstas kvalifikācijas speciāliste, un līdz ar to es ne no kā nebaidos. Man jau  ir daži darba piedāvājumi Latvijā.

Stingri pieņemts lēmums. Kādi tev ir plāni Latvijā?
Pirmām kārtām, atpūsties, izbaudīt mīlestību no saviem tuviniekiem. Noteikti gribu aizbraukt kaut kur atpūsties un iegūt jaunas emocijas. Es noteikti mēģināšu atkal kvalificēties par volejbola treneri. Gērnsijas volejbola kluba vadība man ir devusi ļoti lielu atbalstu.

Otra mana pasaule ir skaistumkopšana. Padomā ir arī pasākumu organizēšana. Gērnsijā šajā ziņā man nav, kur izpausties. Pirms vairākiem gadiem es organizēju Jaungada karnevālu, kas bija domāts maniem klientiem, bet tas arī viss.

Mans pirmais lielais plāns ir nākošgad Latgalē organizēt Līgo svētkus visiem Gērnsijas latviešiem. Gan tiem, kas no Gērnsijas atgriezušies Latvijā, gan tiem, kas pašlaik dzīvo Gērnsijā, bet šos svētkus grib svinēt mājās. Ļoti daudz manu bijušo klientu ar savām otrajām pusītēm tagad dzīvo Latvijā.

Mani interesē politika, tāpēc nav izslēgts, ka iesaistīšos arī politiskajā dzīvē.

Tu pieminēji savu mīlestību uz volejbolu. Lūdzu, pastāsti vairāk. 

Esmu studējusi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, bet to pabeigt man traucēja sporta traumas. Atbraucot uz Gērnsiju, es sāku spēlēt vietējā volejbola komandā. 2016. gada sezonā ļoti veiksmīgi Gērnsijas izlase uzvarēja Džērsijas izlasi. Tā arī bija mana pēdējā spēle. Pēc tam notika jau ceturtā ceļgala operācija. Pirmā mana ceļgala operācija bijā Gērnsijā, kad man pārrāva menisko saiti. Diemžēl, tā bija ļoti neveiksmīga un nācās divreiz operēt Latvijā. Tiku uz kājām, nospēlēju vienu sezonu un sarāvu krustenisko saiti. Tagad esmu sapratusi, ka nevaru spēlēt zāles volejbolu, bet es noteikti varu spēlēt pludmales volejbolu. Tā tad arī ir viena no manām priotitātēm, kad atgriezīšos Latvijā.

 Tu biji viena no pirmajām, ja ne pati pirmā latviete, kas Gērnsijā atvēra savu biznesu. Kā Tev ienāca prātā to darīt? Kā tas viss sākās?
Ambīcijas. Visi man apkārt teica: “Kā? Ko tu izdomāji? Kāpēc? Tu esi latviete, tev nekas neizdosies! Ne tev valodas, ne tev zināšanu, nekā!” Vienīgais atbalsts man bija klienti. Viņi teica: “Lai kur tu iesi, mēs tev sekosimļ.”

Pašā sākumā līgumu uzrakstīt man palīdzēja angļu sieviete. Es pati gāju uz biznesa centriem un interesējos, kas un kā. Problēma bija bankās un aģentūrās, kas izīrēja biznesa telpas. Pati pirmā pieredze man bija ļoti slikta. Visur prasīja vietējā cilvēka atbalstu. Ejot uz aģentūru, es paņēmu līdzi savu anglieti tikai tāpēc, ka sieviete, kas izīrēja telpas, ar mani nemaz nerunāja un uz mani neskatījās. Zinot, ka es parakstīšu līgumu, zinot, ka es maksāšu īri, viņa runāja tikai ar manu angieti. Tāda bija sākumā attieksme.

Jā, sākums bija ļoti, ļoti grūts. Visi mēģināja mani atrunāt, nevis palīdzēt. Pati ar daudz ko tiku galā. Šodien ļoti daudzas sievietes nāk pie manis un prasa padomu. Man nav žēl. Mums, latviešiem, ir pavisam cita audzināšana un domāšana, un mēs nesekojam līdzi tikai rakstītajam, bet meklējam arī blakus variantus.

Ko Tu esi ieguvusi un zaudējusi, dzīvodama Gērnsijā?
Ieguvusi? Pieredzi, draugus, valodu. Man ir ļoti liels un labs gan vietējo iedzīvotāju, gan latviešu sieviešu paziņu loks. Draudzenes man ir divas un ļoti īpašas. Zaudējusi? Savu tuvinieku mīļumu, jo diezgan tālu no viņiem esmu.

Kā tavi klienti jūtas tādēļ, ka brauksi prom?
Ir pat tādi, kuri raud. Tiešā vārda nozīmē, sēž un raud. Tas man ir vistraģiskākais. Es esmu ļoti atbildīgs cilvēks. Nekad nekavēšu darbu, pat slima atnākšu uz darbu. Zinot, ka es braukšu prom, es vēl joprojām jūtos atbildīga par saviem klientiem. Man ir jāatrod vietā cilvēks, kas rūpēsies par viņiem. Jaunajiem īpašniekiem esmu apsolījusi palīdzēt noturēt biznesu vismaz pirmos divus mēnešus. Nezinu, vai man tas izdosies, jo atrast cilvēkus, kam tiešām patīk savs darbs, ir ļoti grūti.

Mums katram ir bijis savs ceļš uz Gērnsiju. Kāds bija tavējais?
Avantūra. 2004.gada 1. maijā Latvija iestājās Eiropas Savienībā, un 7. maijā es jau biju šeit. Toreiz es strādāju Daugavpils Vides pārvaldē par vecāko vides inspektori. Darbā man atļāva paņemt sešu mēnešu bezalgas atvaļinājumu. Tā kā pirms manis šurp bija atbraucis mans draugs un strādāja La Barbarie Hotel, tad viņš arī sarunāja man darbu. Es braucu ar autobusu uz Igauniju, tālāk lidoju uz London Gatwick un tad uz Gērnsiju. Pats La Barbarie Hotel saimnieks mani sagaidīja lidostā. Pirmajā gadā es biju oficiante un strādāju sezonu no aprīļa līdz oktobrim. Tad es aizbraucu un teicu, ka nekad dzīvē šurp vairs nebraukšu.

Pirmām kārtām, boss bija līdz nemaņai riebīgs un īsts fanāts. Krūzītei uz galda bija jāstāv tieši tā un nekā savādāk. Boss man ļoti bieži atgādināja, ka es šurp esmu atbraukusi strādāt, nevis domāt un runāt. Es visu laiku atradu ko iebilst un uzdot jautājumus.

Otra mana problēma bija divkosīgie latvieši, kuri pirms manis bija atbraukuši. Ne visiem latviešiem patīk tas, ko tu acīs saki. Tādēļ es ieguvu šausmīgu negatīvismu pret sevi. Arī tam bija jāpāriet pāri. Kad visi bosam sūdzējās par mani un neviens ar mani nerunāja, un saukāja par latviešu maitu, gāju pie bosa. Bet viņš teica: “Ko tad tu gribi? Tu taču esi stipra! Kāpēc man jāklausās tavas sūdzības?” Es sapratu, ka man atbalsta nav nekāda ne no bosa, ne no tautiešiem. Es jutos kā melnais baltajos un baltais melnajos. Tas laikam man deva to spēku un cīņas garu. Tikai daudz vēlāk boss mani novērtēja.

Tomēr mums bija arī cita veida problēma. Boss darbiniekus dalīja angļos un latviešos. Mums bija īri, austrālieši, angļi un latvieši. Mēs, latvieši, bijām zemākā kasta, bet visi angliski runājošie bija cilvēki. Kad es mēģināju par sevi pastāvēt, tad, protams, biju vēl sliktāka par slikto. Kad man tas viss bija apnicis un gāju prom no darba, boss sacīja, ka tad arī manam draugam ir jāaiziet. Biju nolikta dilemmas priekšā. Ko darīt? Savu ambīciju dēļ es taču nedrīkstēju otru cilvēku nolikt šādā situācijā. Paldies Dievam, tajā laikā man jau bija labas attiecības ar skaistumkopšanas salona, kur es strādāju nepilnas slodzes darbu, īpašnieci, un jau nākamajā dienā mēs abi atradām citu darbu.

Tu teici, ka pēc pirmās rūgtās pieredzes dzīvē vairs šurp nebrauksi. Tomēr atbrauci. Kāpēc?
Kad aizbraucu uz Latviju, man tā visa pietrūka. Mana problēma ir tā, ka es esmu kā vējš. Es nevaru nosēdēt mierā. Darbā atgrieztieses vairs negribēju. Tajā laikā Latvijā sākās krīze, algas sāka kristies. Viss likās pārāk mierīgi un garlaicīgi. Gērnsijā es biju pieradusi nedēļā  strādāt 70 stundas restorānā un 30 stundas salonā. Būdama Latvijā tos trīs, četrus mēnešus, es izlēmu par labu skaistumkopšanai un uz to arī tiecos.

Šodien, pati būdama darba devēja un skatoties atpakaļ, es ļoti labi saprotu savu pirmo bosu. Ja tu neturēsi savus darbiniekus dzelža cimdos, tad vari zaudēt visu. Protams, ka tādi “eži” kā es, arī uzrodas. Tur nekā neizdarīsi, i cimdi nepalīdzēs.

Vai tev bija angļu valodas zināšanas tajā laikā?
Latvijā augstskolā mēs mācījāmies amerikānisko angļu valodu, sākumā man šeit bija problēmas. Lai sazinātos, es visu rakstīju, jo nevarēju angļu valodā pateikt, ko vēlos.

Ar kādām atmiņām par Gērnsiju tu brauksi atpakaļ uz mājām?
Laika apstākļi. Ar Gērnsiju man asociējas lietus un vējš. Cilvēki. Vienmēr ļoti smaidīgi un laimīgi pat par neko un nevar saprast, kurā pasaulē viņi dzīvo. Daba šeit ir skaista, bet man tomēr vairāk patīk Latvijas daba.

Jāsaka, ka līdz šim man bija ļoti labi. Viss mainījās pēdējā pusgada laikā tieši attieksmes un jaunā likuma dēļ. Es nemaz nebiju plānojusi pārtraukt līgumu, un arī biznesa kredīts vēl nav izmaksāts. Esmu darījusi visu iespējamo, lai es neradītu saimniecei zaudējumus. Es radu zaudējumus sev. Kad šeit ienācu, telpa bija absolūti tukša, ne sienu, ne grīdas. Un tagad man pasaka, ka ir jāiet prom!

Ko tev nozīmē Latvija? Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Mājas, mājas, mājas! Tas ir pats galvenais. Tuvi cilvēki. Jo tuvāk nāk tas laiks, kad es braukšu mājās, jo vairāk es atkal iemīlos mājās. Ja agrāk es braucu uz Latviju un domāju, cik ļoti gribu atpakaļ uz mājām, Gērnsiju, tad tagad es vairs tā nejūtos. Es atnāku mājās un domāju: “Te nekas nav mans.”
Jā, man nav pilnīgi nekā Latvijā, ne īpašuma, ne bankas konta, ne rezidenta statusa. Tiklīdz kā es atvēru savu biznesu Gērnsijā, es izrakstījos no Latvijas, saprazdama, ka es nevaru dzīvot uz abām pusēm. Es nopietni visu savu dzīvi veltīju Gērnsijai. Ja es kaut ko veidoju, tad uz pilnu klapi un vienā valstī. Tāpat kā tagad, es atkal sākšu visu no jauna. Latvijā.

Manos plānos ir iegādāties īpašumu, atrast vietu, kur es gribu dzīvot. Reāli man vajag laiku, lai apdomātos un izjustu, kur atrast dzīvesvietu savām vecumdienām. Pagaidām esmu neziņā. Kaut arī esmu bruģa meitene, laikam Rīga tā tomēr nebūs. Esmu pieradusi pie Gērnsijas dzīves stila un domāju, ka es varētu dzīvot mazpilsētā. Mans sapnis ir māja un suns.

Es tagad gribētu savai sirdij dzīvot. Es gribu nomest savu dzelzs masku. Pat no tuviem cilvēkiem esmu dzirdējusi, ka esmu dzelzs lēdija, ka man nav ne sirds, ne jūtu. Es vairs negribu būt maksimāliste. Es vairs negribu dzīties naudai pakaļ, ne eksistencei, ne pierādīt sevi. Es jau esmu sevi pierādījusi pilnībā.

Tu atgriezies mājās skaistā laikā, kad Latvija gatavojas simtgades svinībām. Kāds ir tavs vēlējums Latvijai šajā lielajā jubilejā?

Lai vairāk gudru, godīgu un laimīgu cilvēku!  Lai radoša, enerģiska un mīlestības pilna valsts!

Apskati arī citus rakstus par sekojošajām tēmām: